|
[Oct. 1st, 2007|11:02 pm] |
Ripoja akmens lejā no kalna, Domāja kā nu būs Vai zemu kritīs, vai tālu ripos, Vai saules smiltīs žūs Vai ceļš vēl ir tāls, Nav neviens kam pajautāt Viņš tic, ka nekad nevajadzēs stāt
Bet tikmēr tur aiz kalna viņa pusē Dziļa, dziļa upe projām skrien Un par to ko zina mēmi klusē vēl arvien
Ripoja akmens ilgi, jo ilgi, Skatījās debesīs Varbūt tā krauja līkumā straujā Augšā to uzmetīs Vai būs tur vēl kāds Nav neviens kam pajautāt Viņš tic, ka nekad nevajadzēs stāt
Tai dzelmē kur guļ, akmens salauzta sirds mēs arī reiz būsim līdzās Un pērlēs, kas tur dzēli vientuļas mirdz mēs rotāsimies
... |
|
|