tethys_

Smieklīgi, ka kompleksu pilni cilvēki visu pasauli redz zem saviem vai savas ģimenes kompleksiem. Vēl smieklīgāk un arī skumjāk, ka cilvēki bez īstas pašvērtības apziņas uzskata, ka tieši tā arī vajag dzīvot - kautrējoties no jebkā laba sevī.
Man teica, ka izstādes atklāšanas parasti, lielākajā vairumā gadījumu ir stulbi pasākumi, kuros nabaga mākslinieks piedalās ļoti negribīgi, jo visi viņu slavē un par viņu runā, un viņam svilst vaigi un moka neērtības sajūta un labāk gribētos ielīst mājās savā alā un gleznot, un nevienam neko nerādīt.
Pasākums, uz kuru es netiku, jo iepriekšējā dienā staipīju smagumus lietus laikā, tāpēc saslimu, bija ļoti jauks, pilns prieka un draudzības, un nebija ne vismazākajā mērā līdzīgs aprakstītajām šausmām - tā man gleznotāja teica. Man ir žēl, ka es netiku svinēt viņas talantu un panākumus.
Mani kārtējo reizi apsūdz, protams, samācīti, ka es "lieku savos rāmjos", laikam gan vienkārši tāpēc, ka es pasauli redzu no savas perspektīvas, vērtēju viedokļus no sava skatpunkta, no kāda parasti neviens nevērtē, galu galā - vai kāds skatās no cita skatpunkta? Katrs skatās no sava, un manējais ir tāds, ka es redzu daudz stulbību, kas ir tikai sabiedrības vairākuma uzspiestas nevis loģiskas vai nepieciešamas pašam cilvēkam.
Mums ir iemācīts, ka vajag sarkt un bālēt par slavēšanu. Ka teikt par sevi kaut ko labu ir kaitīgs narcisisms. Jā, protams, popkultūrā parastajam cilvēkam tā ir jāuzvedas. Arī gleznotājam, jo neparasts cilvēks - tas ir tikai kaut kur Holivudā, uz sarkanā paklāja, šovbiznesā, un tāds var iet paceltu galvu.
Nedrīkst iet un stāstīt lepni - paskat, man liekas, ka es uzgleznoju ļoti skaistu gleznu, vai tev tā neliekas?
Nez, tā raušanās savā čaulā, tas, ka ir pareizi kaut ko taisīt tikai sev, nedrīkst gribēt, lai publika novērtē, man liekas kaut kāda slimības pazīme.
Es parasti saku - paskat, es sacerēju dziesmu, man pašai ļoti patīk, es ceru, ka arī jums patiks, ja nepatiks - nu žēl, bet man pašai vienalga patīk. Ja es sacerētu dziesmu, kas man liekas patiks tikai man, es arī dziedātu to tikai sev. Kāpēc ir stulbi gribēt uztaisīt kaut ko, kas patīk citiem, un dāvināt to publikai?
Man ir par manām dziesmām teikts, ka tās ir "līdz debešķīgumam skaistas", "neaprakstāmi dvēseliskas" un tamlīdzīgi vārdi. Un ziniet ko? Jā, tās arī ir tādas, ne jau visiem tā liksies, bet man pašai tā liekas. Kāpēc man vispār celt priekšā kaut ko, par ko man ir jākaunas un jāpurina galva - nekas tāds jau nav? Kad man saka šos ļoti cildinošos vārdus, es jūtos ļoti laimīga un priecīga, es saku paldies un man ir stimuls taisīt vēl dziesmas. Man nemaz nav neērtības sajūtas, es jūtos ļoti labi un pareizi. Es sacerēju dziesmas, ko citiem ļoti patīk dziedāt kopā ar mani, es esmu pelnījusi, ka mani uzslavē, paldies par jūsu labajiem vārdiem, es jūtos labi un rakstīšu vēl dziesmas - vēl skaistākas un dvēseliskākas.
Manī nav ne vismazākās neērtības sajūtas vai domas - ai, neskatieties uz mani, tur jau nebija īsti labas atskaņas un melodija arī varētu būt labāka... Nu jā, labi, protams, vienmēr var būt vēl labāk, bet man, pie Dieva, patīk tas, ko es daru, un man ir prieks, ka arī citiem patīk.
Vai es esmu narciss? Vai tas ir nenormāli? Vai es nedrīkstu sākt dziesmu ar vārdiem: "Man ļoti pašai patīk"?
Nē nu nopietni, tā nedrīkst, jo tā nedrīkst, jo tas ir slikti?
Jā, man diez ko nepatīk mana balss, bet es zinu, ka dziedāt es māku un man patīk manas dziesmas, starp citu, tās ir vienas no manām mīļākajām dziesmām, skaitot visas pasaules dziesmas. Tās varbūt uz to citu fona nav tik izcilas, protams, bet es rakstīju tā, kā man patīk, tāpēc tās man ir pie sirds.
Vispār man gribētos reiz uztaisīt pasākumu, cilvēka godināšanas rituālu, kurā katrs cilvēks pēc kārtas sēdētu ar kroni galvā uz troņa, un visi pārējie viņu cildinātu - patiesas lietas, īstas, par visu labo, ko viņš māk, no sirds, bet meklējot vislabāko, visdižāko un cēlāko - jā, pat tādus vārdus! Sākot jau ar to, ka viņš ir unikāls dabas veidojums, tāds, kāds nav neviens cits, ka viņā ir dievišķā dzirksts, cauri viņa sasniegumiem darbā, hobijos, ar viņa nozīmību konkrētam cilvēkam, cik viņš ir labs draugs, un beidzot ar viņa izskatu - cik viņam skaistas rokas, cik burvīgi mati, cik laba gaumes sajūta un dziļš skatiens. Visi to teiktu, paklanoties, dedzīgā balsī, un cilvēkam tronī vajadzētu vērot, kā viņš jūtas.
Man liekas, ka veselam, normālam, sabiedrības nesadrāztam cilvēkam vajadzētu justies LABI.