|
Janvāris 30., 2008
19:29 ja man mājās būtu paklājs, tad es sevi tagad tajā ieripinātu, ieliktu kastē, uz kastes uzrakstītu adresi un sevi nosūtītu cilvēkam, kam uz kailās grīdas salst kājas.
baigi sāp sirds. un salst rokas. tas viss tāpēc, ka ļoti koncentrējos uz sevi. bet tas neko nav atrisinājis, ir tikpat sūdīgi, kā tad, kad vairāk domāju par visiem citiem. bet te nu es atkal par to pašu veco problēmu.
tad, kad iemācīšos dzīvot tā, ka mani neuztrauc novērtējums un atbalsts, tad jau gan jau. tagad apslāpēju sirdsapziņu ar jauniem darbiem un uzvelku rokās omes adītos cimdus ar oranžiem saulītes rakstiem. un klusi pie gāzes plīts sēžot apraudos. par to, ka vienmēr uzraujos uz vienām un tām pašām problēmām. kā lai patīk pats sev, ja...
|
Comments:
Tad, kad iemācīšos dzīvot tā, ka... tad būšu jau veca, nosirmojusi omīte un adīšu mazbērniem cimdus, un dzīvot mācīšu citiem :D
es gan atļaujos naivi cerēt, ka tas būs kādus 20 gadus ātrāk, bet kas zina... es par daudz gribu iemācīties, nevaru tā vienkārši- būt.
zini, es arī un, manuprāt, tieši tas, ka gribu visu saprast, tik bieži liek man raudāt..
saprašana atnāk tad, kad prāts ir brīvs, kad emocijas netraucē. agrāk man bieži vien raudāšana palīdzēja saprast, bet tas gan bija tad, kad biju bik jaunāka. izraudāju visu- naidu, sāpi, aizvainojumu un dusmas. tagad vairs nevaru tā pa īstam izraudāt, tagad tikai tāds pinkšķis vien.
Es nez, varbūt esmu jaunāka arī :) un man kārtīgi paraudāt vienmēr nāk par labu :)
kurš tad to var iemācīties |
|
|
Sviesta Ciba |