Kā sacīt jāsaka Shit Happens!!

Viss iesākās tik labi-piecēlos,paaeedu,cik nu spēju, sarijos tabletes un taisijos doties uz Rīgu. Aizbraucu. Sagaidīju skolotāju un devāmies uz olimpiāde. It kā viss bija okej vienigi sho to par Marxu neatcerējos. Viss sākās kad vajadzēja piereģistrēties olimpiādei.
"Paga,te tādas Kultūru vidusskolas nemaz nav"
Učuks:"Ko jūs? Mums teica ka bija jābūt"
"Nē,nav"
Aizgājām izskaidroties pie atbildīgajām personām.Patiešām atklājās, ka nav un nevajadzēja būt. Te bija jabūt tikai uzvarētājai- cilvēkam no 2.vidusskolas. Tas viss tika pateikts "Čomiņ,laidies mājās.Tev te nav ko darīt"
Tā arī nācās doties prom,par spīti tam,ka vakar teica,ka obligāti jābūt šeit.Bija zvanījuši pat no IZM,bet še tev.... Sapriecājos ka nu beidzot startēšu valsts mēroga pasākumā,a vot par agru(vai arī par vēlu) sapriecājos. Neko darīt... Shis juceklis IZM`ā kad viens nezina ko otrs saka laikam ir mantojums no padomju laika. Lai jau tā būtu,bet varēja tač ātrāk paziņot. A bet nē,lūk, nolikums par olimpiādi bija jāskatās,kuru ISEC mājaslapā bija jaaizlasa,kurš tur noslēpts vēl labāk nekā Pentagons spētu savu informāciju noglabāt...

Bet saulīte spīd,galva sāp un dzīve turpinās..hurrei.