mmmh, kā nodun mani kulaciņi pret tavām krūtīm. nevarētu tevi ielauzt vai iebuktēt pat, ja gribētu. vismaz "au" būtu pateicis.
aizmirst tevi ritmā monotonā.
ai, bet man būtu paticis tavs ritms, tāpēc aizmirst ātri, ātri, lēni, ātri. mani vajā pat murgu rēgi ar kuriem runājos, kurus piespēlē, lai varētu pareizi iemācīt izrakt no galvas ārā ar visām saknēm.

otrā istabā cits tēls, bez pietuvināti apskatāmas sejas, bet ar sajūtu, ka pazīstams un iepriekš jau apveltīts ar epitetu "nežēlīgs".
dusmu nav un labi, jo naids tāpat ir tikai polarizēta mīlestība. tu esi tikai mani plosošākā vēlmēm kā kājas spēriens pret zemi, sakniebtas lūpas un "gribu, gribu, gribu".

trešās istabas laika nogrieznis ar pagātni, tagadni, bez nākotnes lika aizdomāties, par to, ka jūs visi esat viens, manas zemapziņas sadalīts reizinātājos, bet ceturtā, piektā un sestā nodzēsa visas aizdomas, ja vien nevis vīrietī, bet sevī es atrodu visu to, ko viņā redzu.

ja dala pa maņām, tad piektais bija smarža. no viņa pēc kuces. viņa māte raudāja.

sestais tīra lēnprātība, kas iztapsē visu apkārt cieņā, bet nedod tramplīnu no kurienes tur lēkt iekšā visā tajā novērtējamajā. pa lēto izlēja gaismu un rāmas laimes plūdus. nedari tā.

tik detalizēta un sīka miega izklaide, ka kā sešas reizes mazgāta un izgludināta. labrīt sestdiena.