Kaut kad pirms dažiem gadiem, kad es biju nošērojis Garbage "The Men Who Rule The World", kāds to nosauca par feministisku huiņu. Tagad klausos Širlijas jaunāko veikumu, kur tiek dīlots arī ar novecošanu. Kurš gan nav redzējis komentārus iz sērijas: "Ko tā neglītā vecene tur čiepst?" Šauba nav, ka "feministiskās huiņas" karogs turpina būt turēts augstu. Neapšaubāmi, ka ne par kādu feminismu es nedomāju, kad klausījos "Version 2.0", bet kaut kā Garbage nebija izkritis no redzesloka arī tad, kad es biju full on nodevies metālam. Ir kaut kas Širlijas izpausmēs tāds, kas liek par viņu justies tā, ka viņa ir my kind of person, un nekāda novecošana un ģūžas operācijas to nemaina.

Es ik pa brīdim domāju, kā tas nākas, ka man nav bijusi vēlme pieslieties "spēcīgajam" dzimumam, neskatoties uz veselu virkni stereotipisku īpašību. Pat esot tur iekšā, vienmēr ir bijusi zināma autsaiderisma aura. Kādu brīdi es virpināju domu par to, vai tam nav sakars ar dzīvi matriarhātā ar māti, māsu un vecmāmiņu. Tēvs tur bija visai margināla figūra. Varbūt tas būs mēģinājums apmainīt jēdzienus vietām, bet man sāk rasties sajūta, ka es tomēr esmu dzīvojis sieviešu patriarhātā, un mēģinājis tam nevardarbīgi pretoties. Katrs Širlijas "fuck you" manī norezonē, un liek acerēties par tām epizodēm, kad kādam nav patikusi, piemēram, mana zeķu krāsa. Ja man ir trigerpunkti, tad tie ir mēģinājumi mani ielikt kastītē, un šaubu nav, kādā kastītē mani mēģināja ielikt jau kopš agra vecuma.