Nedaudz par atbildību par to, ko dara tava mītnes valsts.

Ir tik daudz abstrakcijas līmeņi kā pārstāvēt kādu valsti - no pilsonības, valodas, uzņēmējdarbības, līdz skolotājam, ierēdnim, politiķim, virsniekam. Mēs varam gribēt distancēties no tā, ko dara tavas valsts politiskās pārstāvniecības līmenī, un mēs varam arī gribēt iesaistīties dažādos līmeņos, lai veicinātu pozitīvas pārmaiņas par spīti tam, ko dara tava valsts tavā vārdā. Ja tava dzimtā valoda ir krievu, būtu muļķīgi kaunēties par to, kādā valodā tu bērnībā komunicēji ar saviem vecākiem. Tā ir cilvēcīgi fundamentāla lieta, lai nebūtu jāsāk domāt citā valodā tikai tāpēc, ka lielai daļai pasaules krievu valoda saistās ar diktatūras režīmu, kas ir uzsācis karu pret citu valsti. Tu vari būt politiķis valstī, kurā homofobija ir nostiprināta satversmē, jo tu gribētu panākt vienlīdzīgas tiesības viendzimuma pāriem. Tu vari lamāt valdību, bet būt tāds patriots, kas ir gatavs riskēt ar savu dzīvību ar ieročiem rokās, un iestāties militārajā dienestā.

Bet tad gadās tā, ka Izraēlas vēstniecībā notiek apšaude, un ne jau dēļ antisemītisma. Pieņemu, ka Vašingtonas apšaudes motīvi vēl tiek skaidroti, bet pieņemsim, ka tam ir saistības ar Gazā notiekošo. Vai kādas valsts diplomātam būtu jārēķinās ar risku piedzīvot vardarbīgu uzbrukumu, jo tava valsts dara badshit crazy sūdu? Un ja tu diplomātiskajā sistēmā esi nonācis vēl tad, kad tavas valsts rīcība caurmērā saskanēja ar tavām pārliecībām, vai tev nebūtu jāsāk iekšējs protests, piemēram, aizejot no dienesta, ja tava valsts ir sākusi genocīdu?

Diplomāti un ārpolitika vispār ir tāda interesanta robeža kur būt. Es pieņemu, ka Lavrovs mums nešķiet jauks cilvēks, un daudzi no mums varētu vēlēties iemest ar akmeni arī Krievijas vēstniekam Latvijā, kamēr visādi progresīvi politiķi fočējas kopā ar Izraēlas vēstnieci Latvijā. Bet vēl mums ir tāda patriotisma forma kā militārā karjera. Domāju, ka ne vienam vien puikam bērnībā ir stāstīts par to, kā karavīri aizstāv dzimteni. Es varu derēt, ka daudzi krievu ģenerāļi bērnībā ir izauklēti tieši ar šādu domu. Un tanī brīdī, kad kāds izdomā, ka šis ļaunums ir Ukraina, vai tu vienkārši akli pildi savu pienākumu pret savu valsti? Tu pat vari būt tik dziļi integrējies militārajā sistēmā, ka tev nav ne mazāko izredžu iet šaut ukraiņus, tu esi tikai tāds ierēdnis pagonos. Bet tad kādu dienu tev blakus uzsprāgst kāds auto, kas tevi nogalina, un paliek jautājums - vai vispārcilvēciskā līmenī ir notikusi traģēdija, vai taisnīgs sods?

Nāve, protams, publiskajā apziņā ne vienmēr ir adekvāts sods. Un es te nerunāju par teroraktu efektivitāti, bet par iespēju kļūt par upuri. Vēl jau ir tādas protesta formas kā uzņēmumu preču boikots, vai, piemēram, Teslas auto dīlrešipu dedzināšana. Tu vari būt globāla korporācija, bet tu vari būt sasmērējies ar kādas valsts politiku, un tevi par to kāds nemīlēs. Būšana ārpus politikas tomēr ir mazliet pašapmāns, kamēr vien tu nedzīvo uz vientuļas salas, un arī tā visdrīzāk piederēs kādai valstij, pat ja nebūs kāda leģitīmo uzbrukuma mērķu sarakstā. Tā nu ir sanācis, ka uz šīs planētas nav nevienas apdzīvojama pleķīša, kas nebūtu sadalīts starp varām, kurā varētu dzīvot hipija dzīvi, un apkārtējie tev nepiedēvētu kaut kādu piederību.