Man jāsaka, ka es esmu tomēr diezgan lielā ahūnā par lietu kārtību pasaulē, un galīgi ne par tām lietām, kas šķistu acīmredzamas. Skaidrs, ka mūsu reģiona ļaunuma impērija ir Krievija, un tāpēc mēs baigi mēģinam izlocīties visneiedomājamākos veidos, lai izpatiktu ASV administrācijai. Es pat vienu brīdi gūglēju Baibas Bražes politisko piederību, jo pat neuzturot lielas ilūzijas par Jauno Vienotību, man bija neliels pārsteigums uzzināt, ka mēs esam "perfekti sabiedrotie" pašreizējai ASV administrācijai.

Tikmēr ASV pragmatiskā politika meklē savu labumu pasaules haosā. Piemēram, meklējot labus dīlus par derīgajiem izrakteņiem. Pat korespondentam nācās norādīt, ka runa nav par Ukrainu, bet gan Kongo. Es pieņemu, ka nav nekas pārāk traģisks dīlā, ja valsts sev pieejamos resursus apmaina pret tādiem, kādi tai nav pieejami, pat ja tā ir drošība balstīta militārajā kapacitātē, bet nu pajautājiet man uz ielas, ko es domāju par kāda Āfrikas līdera atbalstu viņa centienos panākt stabilitāti viņa valstī. Jā, sure, esmu dzirdējis par to, ka Āfrikā ir noticis etnisks genocīts, bet manī nav tik daudz white dude confidence, lai es apgalvotu, ka es saprotu, kuri tur ir labie tēli, un kuri sliktie. Un tāpēc manuprāt mums būtu jāuzticas ārpolitikas ekspertiem, un jācer, ka viņi ir labi cilvēki savā dziļākajā būtībā, un izkaidros mums lietas vienkāršiem vārdiem. Vai mums tādi ir? Nu man būs grūti uz vārda noticēt kādam, kas bez žagošanās un minstināšanās ir spējīgs pastāstīt, kā Izraēla dara visu pareizi.

Bet jā, ASV ir sava privātā militārā kompānija, kas darbojas Āfrikā. Rings the bell? Turpat ir Ķīnieši, kuriem ir pieejas lielākai daļai pasaules derīgo izrakteņu, un es pat negribu domāt, uz kā balstās viņu prentenziju leģitimitāte. Skaidrs, ka Ķīnieši ir ieguldījuši milzu naudu jaunattīstības valstī, bet kas notiks, ja kāda no viņām gribēs pasūtīt ķīniešus dirst? Kaut kā ir sajūta, ka tas viss nebalstās uz cēlām jūtām un pateicības pret Ķīnas komunistisko partiju. Mēs te, protams, varam sakrustot pirkstus, un cerēt, ka šīs milžu grūstīšanās rezultātā mūs kāds tīšām vai netīšām nesamīdīs, un ka mums kaut kā noderēs mūsu ādaskrāsa, bet man reizēm tas maizes riecientiņš sprūst rīklē, kad nākas painteresēties par to, kas no tiek plašajā pasaulē. Es gan arī izmantoju iespējas pasaudzēt savu psihi, un nedomāt par lietām, kuras es nevaru ietekmēt, bet diemžēl tā ir tāda mērķtiecīga meditācija, un dabiski man tas nesanāk.