Šodien beidzu trīs grāmatu garo The Sword of Truth series maratonu. Kopumā man patika, bet laikam jau biju gaidījusi kaut ko mazliet savādāku/vairāk.

Terry Goodkind stils ir tumšāks un, umm, drēgnāks, nekā es esmu radusi lasīt [nolēmu, ka man epic fantasy vairāk kalpo kā daydreaming forma, jo man diez gan ļoti besī mūsu pasaule, kārtība un divdimensiju domāšana]. Tumsa un brutalitāte saglabā New World kaut ko no mūsu pašu pasaules, kas nebūt nav slikti, un kā dēļ, IMHO, daudzi kritiķi slavēja autoru par lielisku tēlu raksturošanu, kas ļauj lasītājam personificēties, atrast sevi.
Patīk man Wizard's Rules, to skaidrojumi un piemēri. Pagaidām liekas, ka katrs fantasy piedod kaut ko savu tādiem kanontēliem kā burvis, labais galvenais varonis utt. Tā piemēram, Ursulai burvis bija vairāk gudrītis, kas zin' lietu īstos vārdus, bet Terry burvis, neskaitot "the gift", ir talantīgs prāta čakarētājs. Pirmajās divās grāmatās Richard veiksmīgi tieši ar to nodarbojas, tin ap pirkstu sliktos puišus un ne tikai, neuzskatot to par kaut kādu īpašu rādītāju, ka viņam būtu `īpašās spējas`.
Kas man ļoti patīk, Goodkind'am var uzticēties. Viņš meistarīgi būvē plot'u, ļoti reti lasītājam nākas saskarties ar ķieģeli uz galvas, kaut kādu notikumu atrisināju, kas uzpeld no zila gaisa. Autors rūpējas ar informācijas kripatiņu `iebarošanu`, kas vēlāk kalpo par tūļiem atrisinājuma radīšanā. Tādējādi pasaule, kuru viņš radījis iegūst vēsturi, specifisku ģeogrāfiju, faunu un floru, monarhus un varas spēlītes, radot tēliem vidi, kura ir tik pat patstāvīga un spēcīga, kā radītie varoņi, viens otru nenoēd. Tāpat arī paši tēli neapstājas savā attīstībā, kas nereti notiek. Vienīgais iebildums varbūt būtu par Richarda straujo pāriešanu no gida uz valdnieku, bet arī tas šķiet pašsaprotami un netraucē kā kaut kāda anomālija.
Viena no lietām, kas man šķiet baigi kruta iekštan grāmatām, ir tas kā Terry pārslēdzas starp points of view. Ne tikai tas kaut kādā veidā uztur lasītāja interesi, bet arī ļauj autoram sniegt bonuss info, kuru, teiksim, Richards nevarētu zināt, bet ko vajadzētu, lai nepārsteigtu lasītāju.
Pagaidām arī Goodkind's nepārspīlē arī iepriekš dotu info, stāsts nekļūst awfully paredzams. Ir momenti, kuros liekas nu gan sūdi, kā šis izkulsies tagad?

No trīs lasītajām grāmatām laikam jau pēdējā patika visvairāk. Pat ja trešājā man kaitināja tās nodaļas, kuras bija no Blood of the Fold point of view, man ļoti patika "vēstures stundas" un galvenokārt Richarda dialogi ar viņa personiskajiem bodygardiem. Jautri, krč.
Ja par Blood & citiem sliktajiem zeļļiem, man ļoti patīk Goodkind'a teorija par sliktajiem, labajiem un viņu domāšanu. Īsumā tas būtu tā, ka katrs sliktais domā, ka rīkojas labo lietu vārdā. Blood to perfekti arī ilustrē.

---
Jau izlasot pirmo grāmatu, seriālu skatīties vairs nevaru normāli. Liekas dumji. It īpaši kā viņi te nesenā epizodē izčakarēja visu pirmās grāmatas story line. Seriāls tik tiešām ir zaudējis ij to drūmu, ij tas attiecības starp galveno pāri. Pat kaut ko no Richarda rakstura. Tā vien liekas, ka mazie bērni spēlē pieaugušos. Tas vairs nav tas krč. [ko viņi vispār domāja, atmest tik fundamentālas stāsta daļas un foršus tēlus.. :(]