| 3. Dec 2007 11:37 nupat mani piemeklēja atklāsme.
es te sēdēju, skatījos pa logu, uz lietus bungāšanos pa bruģi, domāju par darbu, kas man būtu jādara, bet galīgi negribas, un sapratu - es tiešām nevēlos šeit atrasties. šajā vietā, šajā brīdī, es te negribu būt.
tāpēc varbūt viss tiešām notiek uz labu.
varbūt ir labi, ka šis darbs man te ļodzās - tāpat man diez ko nepatika, lai gan biju jau labi iekārtojies.
tāpēc reizēm es iedomājos, ka dievs ir un vadā mani apkārt kā mazu bērnu, kas tiepīgi iestrēdzis nolieguma fāzē. bet reizēm es domāju, ka tā ir tikai cilvēciska vēlme meklēt visam izskaidrojumu. bet vai es meklēju izskaidrojumu visiem ikdienas notikumiem? taču nē. vai es domāju par visiem tiem brīžiem, kad nekādas sakritības nenotiek? taču nē.
un man ir aizdomas, ka Dekarts bija melīgs sīkmanis - atmetis visu esot, paskat, un tad nonācis atpakaļ pie secinājuma, ka blablabla. fufels! gan jau, ka vienkārši nolīgoja mēnesi pa krogiem un beigās paņēma kādu vecu dogmu visam pamatā. vai nu nav zināms, kā kursadarbi top.
un vēl man ir aizdomas, ka cilvēks nav spējīgs nojaukt visus savus aizspriedumus un tad izveidot neatkarīgu pasaules uztveri. pasaules uztvere jau kā tāda ir aizspriedumaina. kāpēc kaut ko vispār vajag uztvert?
un nevaru nomierināties par to dieva jautājumu - nu, kā tādam vispārīgam, visaptverošam spēkam jau gribas ticēt! bet paradīze un elle - tas ir fufels, manuprāt. un dievam, kas grib, lai viņam tic un pakļaujas, tādam sīkmanīgam dievam man negribas ticēt. jo tad viņš būtu atkarīgs no cilvēkiem, kas jau pats par sevi ir absurds. turklāt visu pasauli pārvaldošam dievam būtu jābūt daudz plašākam vērienam. in fact, ja dievs pastāv, viņš neviena dzīvi, visticamāk, nevada - visticamāk, viņam ir nospļauties par kaut kādu tur Zemi, kur nu vēl kaut kādiem cilvēciņiem.
es zinu, ka izklausos pēc nelietīga nihilista, bet nevajag uz mani apvainoties - man vienkārši trūkst tā nolāpītā seratonīna! ir doma    |
