| Toms |
[30. Jul 2008|16:11] |
Vai es tiešām izskatos tik nevarīga un nespēcīga, ka jebkurš grib manā vietā visu risināt man nemaz nejautājot, ko es pati domāju?!
Vai tiešām pelēkais latviešu puisis ir tik kompleksains un stresains, ka tik līdz es klusēju, tad esmu jau „noķerta” – kāds cits ir bijis ašāks un apķērīgāks?!
Tomam es teikšu: „Nē!” ja jau pašā sākumā Tomam ir nepārtrauktas bailes, par kādu spēcīgāku un drošāku par sevi, tad es nevaru. Es jau pati laikam viņa tekstus uztveru mazliet asi, nezinu, varbūt manās acīs viņš grib izskatīties kā tāds mačo, bet teksts: „vai Tu vēl esi dzīva?” Manī izraisa drīzāk lētas pagalma sarunas tēmu un tā jau nav pirmā reize, kad šis sper laukā šādus tekstus. Jā, man ir nepieciešams tik pat pašpietiekams, tik pat ass, tik pat maigs, tik pat spēcīgs un pat spēcīgāks kā es pati. Negribas sevi aiz sevis vilkt otru, gribas otram ļaut pakāpties un pretī saņemt šī otra roku, gribas nostāties aiz viņa muguras, pieglausties un saprast, ka esi aizvējā, ka viņa smarža „pievelk” ka šo smaržu var atpazīt starp tūkstotis un vienu citu smaržām... |
|
|
