bet man bija milzu pārliecība, ka visi pulksteņi man nežēlīgi melo, nelieši tādi. Pamodos un jutos slikti, slikti. Tā, kā parasti jūtās cilvēks, kad gulējis ilgāk, nekā vienam tādam cilvēkam daba iedalījusi. Vīrietis atvilkās mājās no darba dzimšanas dienas tusiņa ap 2, pusē 3. Viņš ir pārāk skops; tik skops, ka dara pāri ne tikai man, bet pats sev arī. -- No tā tusa nāca mājās ar kājām. Svinēja viņi Panorama Plaza. Mēs esam Pētersalā. Nu, i, duraks, to gabalu ar kājām vilkties. Taksim naudu žēl, d'oh.
---
Es gan vairāk stresoju par sapni. Biju ar tēti kopā. Mēs it kā ar kuģi devāmies it kā uz Zviedriju, it kā vēl kaut kur. Man nebija tāda iekšēja miera visu laiku. Vēl tur maisījās visādi mani ex-klasesbiedri un tādi visādi kaut kur redzēti kadri. Viss tas kišu-mišu, ok. Bet tad mēs bijām tai Zviedrijas ostā, blandījāmies pa to kompleksu, kas bija kā Kopenes lidosta, pareizināta pāris reizes. Mēs nekādi nevarējām atrast, kur tas kuģis ir, bet viņam tulīt jāatiet. Jo ilgāk mēs meklējām, jo lielāka man bija pārliecība, ka kaut kam sliktam būs būt, ja mēs uz kuģa klāja uzkāpsim. Kad man beidzot nobrieda tā pārliecība, līdz "without doubt", mūs ieraudzīja kaut kāda būtne un čut ne ar varu ievilka tai kuģī. Es pamodos, kamēr mēs lēnām slīdējām uz atklātu jūru, savu neizbēgamo doom'u, LOL.
Šāds es&tētis=ceļojums formula manos sapņos darbojas bieži. Jau iepriekš kaut kādā viedā esam uz Zviedriju devušies un ne tikai; sarakstā bijusi pat US. Laikam jau tas tāpēc, ka mani spēcīgi iespaidoja tās dienas Dānijā; tāpēc, ka man tik ļoti gribās būt ārpus Latvijas [gribētu būt kā tie, kas pērk tās vienvirziena biļetes...] un tāpēc, ka tētis man tāds, umm, nozīmīgs, bet ļoti, ļoti ekskluzīvs personāžs dzīvē. Īpaši, ka tagad, līdz ar krīzi, viņš veiksmīgi aizmirsis, ka viņam ir meita.
Lai, nu, kā tur būtu, lai ko Freids neteiktu, bet tā sliktā sajūta un nenormālās bailes, kas mani mocīja sapnī, joprojām neatkāpjas.
[laikam beidzot jāmāc kaut kas vairāk par sapņiem, vairs ar pliku apziņu, ka nereti man kaut ko pastāsta tai apziņas plaknē, nepietiek. savādāk tagad man ir slikti, un ir skaidrs, ka ar kuģi es diez vai tuvāko gadu laikā kaut kur došos.]
---
Es gan vairāk stresoju par sapni. Biju ar tēti kopā. Mēs it kā ar kuģi devāmies it kā uz Zviedriju, it kā vēl kaut kur. Man nebija tāda iekšēja miera visu laiku. Vēl tur maisījās visādi mani ex-klasesbiedri un tādi visādi kaut kur redzēti kadri. Viss tas kišu-mišu, ok. Bet tad mēs bijām tai Zviedrijas ostā, blandījāmies pa to kompleksu, kas bija kā Kopenes lidosta, pareizināta pāris reizes. Mēs nekādi nevarējām atrast, kur tas kuģis ir, bet viņam tulīt jāatiet. Jo ilgāk mēs meklējām, jo lielāka man bija pārliecība, ka kaut kam sliktam būs būt, ja mēs uz kuģa klāja uzkāpsim. Kad man beidzot nobrieda tā pārliecība, līdz "without doubt", mūs ieraudzīja kaut kāda būtne un čut ne ar varu ievilka tai kuģī. Es pamodos, kamēr mēs lēnām slīdējām uz atklātu jūru, savu neizbēgamo doom'u, LOL.
Šāds es&tētis=ceļojums formula manos sapņos darbojas bieži. Jau iepriekš kaut kādā viedā esam uz Zviedriju devušies un ne tikai; sarakstā bijusi pat US. Laikam jau tas tāpēc, ka mani spēcīgi iespaidoja tās dienas Dānijā; tāpēc, ka man tik ļoti gribās būt ārpus Latvijas [gribētu būt kā tie, kas pērk tās vienvirziena biļetes...] un tāpēc, ka tētis man tāds, umm, nozīmīgs, bet ļoti, ļoti ekskluzīvs personāžs dzīvē. Īpaši, ka tagad, līdz ar krīzi, viņš veiksmīgi aizmirsis, ka viņam ir meita.
Lai, nu, kā tur būtu, lai ko Freids neteiktu, bet tā sliktā sajūta un nenormālās bailes, kas mani mocīja sapnī, joprojām neatkāpjas.
[laikam beidzot jāmāc kaut kas vairāk par sapņiem, vairs ar pliku apziņu, ka nereti man kaut ko pastāsta tai apziņas plaknē, nepietiek. savādāk tagad man ir slikti, un ir skaidrs, ka ar kuģi es diez vai tuvāko gadu laikā kaut kur došos.]
Current Mood: 
awake
awakeCurrent Music: Page & Plant - Thank You
Leave a comment