Tas nu beidzot ir noticis. Rīgā vairs nejūtos kā mājās. Protams, te ir ļoti jauki un tā, bet vispār tāds mazliet aizaudzis pīļu dīķis vien ir. Bez ģimenes un uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmiem cilvēkiem te nekā cita, ko redzēt man nav. Mazliet skumji it kā tāpēc, nekad nedomāju, ka tas notiks tik ātri. Un vispār esmu galīgi priecīga. Visa tā Francija un fakts, ka nekas vairs nekur netur, liek lidot augstāk nekā jebkad agrāk. Lai mīlestība ar jums.