man pat vairs nepārsteidz mana vieglprātība, uzdrikstēšanās un reizē vienaldzība ar karstāko emociju kliedzienu vienlaicīgi.
bet pārsteidz cilvēku spēja būt nelaimīgiem. cik var īdēt un čīkstēt, bet neko lietas labā nedarīt? man žēl viņu, kuri nespēj pārtraukt attiecības kaut nejūtas laimīgi. žēl. ka viņi ir aizmirsuši vārda skūpsts nozīmi. un vēl esot tik jauniem arī samierinās ar seksa esamību 3 reiz mēnesī. bet vai tad tas viss nav saistīts: mīlestība, fiziskā un garīgā tuvība?
protams, vēl jau ir tādas kā es. vienaldzība slēpjas tajā, ka mani neuztrauc viņa četrus gadus ilgstošās attiecības. ceru, ka viņš jutās labi. nē, esmu pārliecināta.
lai arī zinu, ka telefons klusēs, lai arī biju tam gatava, nedaudz žēl, jo šodien salst.