~Otrais dublis~

Kā tas ir - sajukt prātā? Varbūt, kāds, kurš jau to ir piedzīvojis, varētu man atklāt. Citādi nezinu, kas mani sagaida. Galva smaga, visu laiku domā, pat miegā nesapņoju, bet turpinu mehāniski kaut ko risināt, darīt. Saspringums bez atslābuma. Un es vēlos, kaut spētu tik viegli nepadoties atkarībām. Alkoholam [?]. Vēlmei tikt pie zālēm - miega, nervu, whatever. Mehāniskais cilvēks tagad esmu. Ir mežonīgas kaislības, bet tajā pat laikā, nav ārējo emociju. Nejūtība, bezjūtība, ajūtība..

Un kā ar to nolemtības sajūtu? Pārāk viegli - zinu patiesību - ka ir jābūt tā, kā ir. Ka būs tā, kā zinu. Tā ir tikai kāda mentālas slimības pazīme (jā, arī tie simboliskie sapņi, kurā man visu pasaka priekšā, spēlējas ar enerģiju un izaicina)? Vai tā ir jābūt? Tas ir normāli?

Pēdējā laikā es sailgojos pēc fizikas likumiem, to adaptāciju dzīves situācijām. Un, jā, arī neiroloģiju, drīzāk tās saistību ar astroloģiju. Gluži muļķīga doma ienāca prātā - ja planētu stāvoklis ietekmē katra individuālo emocionālo stāvokli un dzīves notikumus, tad princips varētu būt līdzīgs kā mēness ietekmē pasaules okeānu (rupji runājot) - planētas ietekmē 'šķidrumu' smadzenēs (dopamīna uzplūdus un atplūdus etc.), kas ir atbildīgi par konkrēto rīcību un sajūtām.