Visu dienu pa teātri, kooperējoties ar kaut kādu krievu, kurš larokā kaut kad strādājis. Ziniet, viņš smirdēja un principā neteica nevienu vārdu latviski. Man bija jāmocās, lai domātu locījumus vārdiem, kurus es lietoju ļoti reti. Un vispār tās eglītes mani ir padarījušas nožēlojamu, vienīgi maksā gan pasūtītāji dāsni. Pašās beigās vēl ieskrien skaņu būdā kaut kāda vecene ar digitālo fočuku un uzvedas kā viena īsta paparacci. Nu bet cilvēki taču strādā, nevis pōzē darba laikā. To laikam sauc par pienākuma apziņu, kura, manuprāt, man tomēr ir. Rīt mani gaida Ķegums, bet tagad - gulta.