(bez virsraksta)

« previous entry | next entry »
Sep. 13., 2007 | 11:14 am

Ja mācētu - uzgleznotu Tevi. Un gleznu istabā pie sienas piekārtu, lai mūžam atmiņā man paliktu tas, kāda biji.
Tavs sapņainais acu skatiens, Tavi baltie putni pēc kuriem tiekties. Tavas rokas, kā mātei vienmēr siltas, Tavs smaids, kā agra vasaras saule sildīja apkārtējā vēsumā. Tu sēdētu, un es rimti ieliktu galvu Tavā klēpī, tik mierīgi, rāmi un lēni. Aizmigt, Tava elpa ieaijā. Un, vai atceries - klusos čukstus par to, kādi būsim, kad izaugsim? Par mājiņām mežmalā, kaķiem un ģimeni...
Tev tagad vilku likumi svarīgāki.

Arī Tevi uzgleznotu. Pa starpām lietus mākoņiem un zilām debesīm, mēs turpinātu skaitīt stundas, līdz tiksimies. Kāda Lēdija un lords šai mainīgajā pasaulē, šai nākotnes pagātnē, šodienā. Tikai negribu dzirdēt no citiem, cik ļoti tas būtu politnekorekti, jūsu portretus pakārt vienu blakus otram. Vienu par to pašu pagātni, vienu par nākotni. Neizlobīts rieksts. Jaunas asinis. Sauc kā vēlies - Tevi nepazīstu, bet vakari ko pavadām kopā, zini? - ir skaisti.


Man jau drīz būs galerija ar citiem Pelēkajiem. Daži vairs būs tikai kā vārga miglas atblāzma, pārpilna pozitīvām emocijām, citi...nē, tos ļaunos, skaudīgos es negleznotu. Pasaulē jau tā ir pārāk daudz ļaunuma. Kā Tu to nesaproti?

Link | ir doma | Add to Memories


Comments {0}