sen nekas..
« previous entry | next entry »
Apr. 10th, 2010 | 11:01 pm
mood: konfjūžen
music: Devendra Banhart - Inaniel
.. nav šeit rakstīts. iespējams, manā dzīvē atkal ir pienācis periods, kad man nav ko teikt. kaut gan es jau vispār vienmēr esmu bijusi no tiem, kas klausās, nevis runā. man ļoti patīk klausīties un vērot.
šodien biju jaukajos humpīšos, kuros sev pašai par brīnumu iegādājos svārkus un krekliņu. baigi jaukie [abi divi], jā. un vēl visam piedevām dabūju turpat grāmatu angliski pa 0,50ls. saucas "The Prophecy" (par Nostradama pareģojumiem.. grāmata no visu šito da-vinči-kodu sērijas, laikam.] by Chris Kuzneski. uzvārds tāds polisks, un te nu ir brīdis, kad es uzrakstu - no visas sirds jūtu līdzi visai Polijas tautai un īpaši bojāgājušo radiniekiem.
es ar savu ļoti izteiksmīgo un melno humora izjūtu, šķiet, jau paspēju kādam nedaudz nepatikt šodien, nosaucot šīs nāves par nedaudz ironiskām. protams, traģiskām, taču nedaudz arī ironiskām. lidojot uz vietu, kur atcerēties notikumu pirms 70 gadiem, kad visa Polijas elite tika noslepkavota, atkal iet bojā visa Polijas elite.
kā būtu teicis Kurts - and so it goes..
redz, nāve, kā izrādās nekad nekur tālu nav aizgājusi. vienmēr slēpjas ap stūri. man ir žēl nāves... traģisks darbs jādara.
bet tagad noskatīšos stilīgo filmu "The Crow", un tad centīšos darīt lietas, kuras atļaujos nedaudz tālāk uzskaitīt:
1) Uzrakstīt ievadu un struktūru kursa darbam, kas jālasa 6. maijā
2) Varbūt sākt divus referātus rakstīt
3) Sameklēt tērpu piektdienas ballei. Jā, vai kādam nav mājās vecas padomjlaiku piena pudeles? Nu, man īstenībā tikai vienu vajag, bet vajag tā riktīgi. Apsolos censties atgādāt atpakaļ sveiku un veselu.
4) Lasīt grāmatas.
šodien biju jaukajos humpīšos, kuros sev pašai par brīnumu iegādājos svārkus un krekliņu. baigi jaukie [abi divi], jā. un vēl visam piedevām dabūju turpat grāmatu angliski pa 0,50ls. saucas "The Prophecy" (par Nostradama pareģojumiem.. grāmata no visu šito da-vinči-kodu sērijas, laikam.] by Chris Kuzneski. uzvārds tāds polisks, un te nu ir brīdis, kad es uzrakstu - no visas sirds jūtu līdzi visai Polijas tautai un īpaši bojāgājušo radiniekiem.
es ar savu ļoti izteiksmīgo un melno humora izjūtu, šķiet, jau paspēju kādam nedaudz nepatikt šodien, nosaucot šīs nāves par nedaudz ironiskām. protams, traģiskām, taču nedaudz arī ironiskām. lidojot uz vietu, kur atcerēties notikumu pirms 70 gadiem, kad visa Polijas elite tika noslepkavota, atkal iet bojā visa Polijas elite.
kā būtu teicis Kurts - and so it goes..
redz, nāve, kā izrādās nekad nekur tālu nav aizgājusi. vienmēr slēpjas ap stūri. man ir žēl nāves... traģisks darbs jādara.
bet tagad noskatīšos stilīgo filmu "The Crow", un tad centīšos darīt lietas, kuras atļaujos nedaudz tālāk uzskaitīt:
1) Uzrakstīt ievadu un struktūru kursa darbam, kas jālasa 6. maijā
2) Varbūt sākt divus referātus rakstīt
3) Sameklēt tērpu piektdienas ballei. Jā, vai kādam nav mājās vecas padomjlaiku piena pudeles? Nu, man īstenībā tikai vienu vajag, bet vajag tā riktīgi. Apsolos censties atgādāt atpakaļ sveiku un veselu.
4) Lasīt grāmatas.