..to domu galvā es notvēru.. -

Nezinu kapēc, bet kārtējo vakaru ielūrot uz_acs Neintresantās lietas būtībā sagribējās viņu atsveicināt atakaļ ^_^
Laikam jau tas arī ir iemesls, kāpēc vispār kaut ko šeit uzrakstu, .. vismaz šodien. Citādi arī nebūtu savākusies ko uzrakstīt. Vai nebūtu ko izklāstīt? Smieklīgi tā teikt, apzinoties, ka domas manī traucas tik pat ātri un neorganizēti, kā pensionāri dienas vidū iekaro superatlaižu veikalu vai 8. autobusu uz Liepāju pirms novakares seriāliem. Jap, ar mani ir tikpat haōtiski, bet dažreiz arī var atrast ko noderīgu [pieņemu, ka veikalā ir tāpat, par seriāliem nezinu,  Tv reti piesaista, bet no tiem, maza būdama, gan esmu iemācījusies: "Hosē, hosē ...slepkava -āsesīta!" 
Tāpat savu 10grūtnieču pārspējošā "emociju sarežģījuma garstāvoklī" 3dienas vakarā sāku rakstīt, bet kad neveikli aizvēru ciet - neatsāku. Laikam man ir problēma ierakstīt sīko ierakstu, bet patstāvīgi. Nekas, no tā vakara sarunām ar Alisi un Disko tiešām bija liela nozīme. Jāatzīst, bija čau, bet uzzināju ko jaunu, jeb kā Imogean Heap mums saka "'..Cause there's beauty in the breakdown..".
Bija noderīgi. Īsie secinājumi:

• esmu dīvains radījums (abkōrz!)
• paspēju pazaudēt ticību ikvienam apkārtējam - varbūt pateikt, ka kkā vīlos viņos, jebšu pazaudēju sava veida ticību savai komunikācijai ar viņiem, bet, paralēli tām kretīniskajām situācijām, aptvēru, cik īpaša vērtība ir tiem draugiem, kurus ikdienā pat tā nenovērtē, pārāk pierasti.
  / It is one of the blessings of old friends that you can afford to be stupid with them/
• jā, manī ir mūžīgā vēlme "pierādīt". Lai es būtu, kas īpašs, tas ir jāredz citiem-tam jābūt apliecinājumam - pierādījumam/pamatojumam? Labi, laikam bērnam paliek savas dīvainības, ja viņš divu gadu vecumā "ir jau liels".

Bet tie ir veci notikumi, ko ar novēlošanos un atkal 2os pa nakti grūti forši atspoguļot :D
Tagad? Esam atpakaļ no rekolekcijām Aizputē. Bija jauki? Nū, TĀDUS samurgojumus ar pavadošu smieklu lēkmi, mūsuprāt, kāds sen nebija dzirdējis (runājot gan par to, kas Rīgā, klausījās māšeļu nākotnes plānos, mūsprāt, noteikti ķiķinot tur augšā, gan par to, kas šoreiz bija blakus istabā). Žēl, ka cilvēkam kaut kas tāds bija jādzird, pārējiem, kam bija jāklausās mūsu hīlārijus smieklu lēkmes turpinājums istabiņā nav žēl, jo paši vainīgi, ka bijāt četri un tobrīd viss, ko jūs teicāt, likās tik uzjautrinošs. :D
Nekas! Vai nu smejamies par to, ko... nu par viņiem :D , vai mūsu apsppriestajām māšeļu gŗstāvokļu maiņu pārtiju klauzūras istabiņā, vai plānojam mukt prom! Izrādās šis plāns vēl aktuāls vēl šodienas skaipā:

B: šķiet mūsdienu jaunatnei daudziem liekas, ka aizbraucīties prom būtu pavisam feini.
A: liekas gan.
A: laikam jau ir iemesls  vispārējā attieksmē vienam pret otru, ja tik daudziem gribas aizbēgt?
A:vai arī vajag pamukt, lai sevi saprastu
B: laik mī? / A: jo pārāk pārpildīts laiks, lai saprastu
A: mī tū šister!
A :D
B.: do piec!

Māšel, tāpat viss notiksies kā jānotiek. :) Man matus negrieza - mans rekolekciju ieguvums ir pāris minūtes adorācijā jeb: "Ko es varu izdarīt? Es zinu, ka Tu jau reiz tā spēji izdarīt, tādēļ arī tagad es Tev uzticu, visu to, kas notiek un īpaši, kas notika, lai paņem un pārvērt par ieguvumu!" Un ja jau runāju ar Tevi, tad paldies par Tavu dziesmu, ko iemācīji, tk beigas vēl paskolosi! :D
Un vispār žēl, ka nebiji atpakaļceļā: Aizpute - Liepāja autobuss muzikālajā Naura izpildījumā ar gīčas spēlēšanu un mūsu pārējo dīvaiņu dziedāšanu.

Bet cauri visam, saule, jūra un slapjo kāju ietvertā pastaiga bija feina! Īpaši, ja noslēgumā vēl visi uzlīdām tornī augšā.
Tā tava atsūtītā dziesma skan uz riņķi! Bet es došos pie miera, mazliet apslimdinājusies, paspējusi izdusmoties, sākusi mājas vākt + kārtot jau šo to uz pārvākšanos. Jauki!
Rīti ir un paliek.