pēc tam, kad esi mirsti jau trešo reizi no tiesas sāc ticēt arī pēcnāves dzīvei.

Laigan ierodoties atkal Rīgā jutos vairāk mirusi nekā dzīva, jāatzīmē, ka biju jau aizmirsusi, ka pastav vēl cita civilizācija bez Krustcelēm, pamirušu rančo un Ņi no kura nepāretraukt plūda laukā sazin kas.

Tomēr dīvaini, kad esi trīs dienas staigājis no slēpņa uz slēpni, tēmejis uz katru pretīmnākošo, gulējis slēpnī un atšaudījies, nezinot uz kurieni jāšauj, atgriezties pilsētā un censties saprast, ka vienīgais no kājāuzmanās ir kabataszagļi.

Mēs mirām daudz, mirām skaisti un beigās, jau zinājām, ka lapiņas varam mierīgi neplēst - kontrolšāviens galvā, ir neizbēgams (jeb ar nazi, jo lielākajai daļai bija žēl patronas).

Mums bija gan paika, gan dzeramais, gan ugunskurs un pat Kabarē būtu pārvacies pie mums, ja būtu bijusi elektrība - un kurš teica, ka pie purviniekiem ir slikti :)

pusseptiņi no rīta: pamostos no tā, ka pie teltīm nezkāpēc dzirdu mērdoku, pēc brīža redzu viņu pati personīgi, kad viņš paziņo ka mēs esam miruši (tas nekas ka mani nogalināja jau pirms divām stundām un es vēl neesmu atdzimusi). Dievz ar to, ka visi purvinieki tagad ir izmiruši, bat viņi tur vēl stāv un runā.
Bet pats galvenais šai momentā ir tas, ka pēc tam, kad mēs pamodāmies un runājāmies ar reģionālo meisataru par atdzimšanu, viņš aizdedzināja skalu, parādīja mums un teica: un šo iebāzt Merdokam pakaļā un pagreizt.

Tomār jāatdzīst, ka bija daudz jauku momentu, bet pēc spēles es pirmo reizi sāku nopietni apdomāt to, vai tiešām vēl braukšu uz kādu spēli.