| And now for something completely different! |
[Dec. 14th, 2012|01:40 am] |
Dāsni slacinot ar brendiju augļus un riekstus Ziemassvētku pudiņam, gatava tūlīt pēc tam skatīties Vudija Alena Deconstructing Harry, apdomājos, ka reiz sensenos laikos man būtu šķitis neiedomājami, ka no kulinārijas vai Vudija Alena iespējams gūt jebkādu prieku.
Ēdiena gatavošana man šķita monotona, laikietilpīga nodarbe, kartupeļu vārīšana ik dienas, mililitri un miligrami, tvaikos piesārtusi seja. Nekad negatavojos kaut ko tādu darīt. Uz jebkuru, kas mētāja jociņus par to, ka būšot taču vīram jācep kotletes, es paskatījos ar sejas izteiksmi, kam bija aptuveni jāpauž "bitch, please, haven't you ever heard of blowjobs?" veida bravūra. Un tad pamazām salūzu. Atklāju, ka gatavošana ir gana aizraujoša ķīmiķošanās ar garšvielām un produktiem, kas rada rezultātus, kas nekad neatkārtojas, gluži kā pirkstu nospiedumi.
No Vudija Alena savukārt mani atbaidīja Vicky Cristina Barcelona. Tur neatradu neko vairāk kā ņirgāšanos par uzpūtīgiem pseidointelektuāļiem, un to galu galā jebkurš var darīt pats, aizejot uz šādiem tādiem barčikiem, kur tie spieto. (Vai, ja vēlaties, varu arī paskatīties spogulī.) Izslavētā Annie Hall man patika, bet tā pieklājīgi un distancēti, ne ar tīru sirsnību. Bet pēc Crimes and Misdemeanors, Zelig, Manhattan tomēr uzāķējos un priecājos, un skatos.
Kāpēc par to visu vāvuļoju? Tāpēc, ka šķita svarīgi pašai sev atzīmēt visa neprognozējamību un "nekad nesaki nekad"-ību. (Nepatīkami kaut kā, ja nodrāztas frāzes izrādās patiesas, bet ko gan tur darīt.) Arvien vairāk atrodu sevi situācijās, domās un jūtās, ko raksturo vien "es taču nekad...!"
|
|
|
