Tad, nu, braucot vakar mājās uz Liepāju, pustukšajā vilcien-vagonā lasīju savu dārgo photo grāmatu.

Ko pagaidām varu pateikt -- lasās grūti. Teksts tāds ļoti akadēmisks un nopietns, noteikti būs jāpārlasa kaut kad. Mazliet traucē tā bezkaislība vai bezpersoniskums.

Kas pagaidām pārsteidz, autora attieksme pret digiziepēm un tie pros šamam. Radās priekšstats, ka milzu, milzu pluss ir LCD displejs kā skatu meklētājs, jo, redz, SLR tāda gandrīz nav (kad grāmata tika rakstīt, tajā mirklī). Es protams esmu tikai teorētiķis un bez pieredzes muldētāja, bet man tas liekas baigais fufelis. Pirmkārt, jau ir tā skaitā, fotogrāfiskā romatika, bildēt kā pienākas, skatoties caur `lodziņu` un būs savā fotogrāfiskajā pasaulē. Otrkārt, SLR jau pofig, attaino bildi, ko redz lēca, nevis ir tā nīstā nobīde, kas reiz bija analogajām ziepēm. Treškārt, tas izskatās briesmonīgi neprofesionāli, meklēt kadru caur LCD. Nu, kamõn.

Tad vēl ir tā, ka man joprojām ir daudzas nesaprotamas tehniskās lietas ar visu to photo. Tas autora technobabble par aperture, F"cipars", ISO utt. uz mani neatstāj nekādu dziļu iespaidu. Es zinu kas tas ir, aptuveni zinu, kā kas ko ietekmē (asuma dziļums, dārgais draugs & iemīļotā spēļmantiņa dažiem; blur/unblur blablah), BET man absolūti trūkst apjēga kā to visu kombinēt vajag utt. Lasu, saprotu tekstu, nesaprotu meaningu.
Vienīgais, kas man pavisam skaidrs ir tas, ka tēta pārliecība, ka ir jāpārzin teorija, lai vispār drīkstētu ņemt draugu Canonu vai šmanonu rokās, ir galīgi garām. Praksi vajag.

Un tieši tādēļ, kaut kad nāksies pārlasīt ne tikai līdzīgu daiļliteratūru kā minēto Complete Digital Photography, bet arī kameras lietošanas pamācību, soli pa solim `dzīvē` izmēģinot, ko tad katra izdarība dod ĪSTENĪBĀ.