veidols - ritms

forši, ka draugu daudz, tur nebūtu ko sūdzēties, bet nav man visiem spēka, un mana bezspēcība manī izraisa pret visiem dusmas. tā ir kā hidra – atbildu vienam, bet vietā izlec divi jauni čati, un kāds vēl sāk zvanīt, un es gribu sviest (un dažkārt aizsviežu) telefonu, citkārt to satveru kā platu dunci un rūcot triecu galda virsmā. pēc tam gan uzslēdzu totālo un nevibrējošo klusuma režīmu, un tad es nomierinos.

līdzāspastāvēšanas etiķete ir zudusi, perifērijas juteklis ir atmiris, aizmugure ir dzēsta. vai apkārtnes jušanu nevarētu mācīt skolā? nestāvēt durvju un veikalu ailās, nestāvēt uz šauru kāpņu pakāpieniem, uz ietves vai veikalā strauji neapstāties (ja vien tā nav avārija). viss ir ielas, un stāvvietas ir visapkārt – visādi jauki un privāti kaktiņi, un, ja to nav, tad var vienkārši piebraukt tuvāk sienai un noparkoties tur. un es nezinu, vai problēma ir manā slimīgajā baudā citiem netraucēt un citiem nepieskarties, vai arī pārējo aklumā pret apkārtni un ritmu.

var, protams, izkrist no ritma, arī man ir tādas dienas. tādās es negribu līst ārpus mājas, bet dažkārt tas ir nepieciešams, un tas ir mokoši man un pārējiem. pārsvarā gan ritmu es zaudēju sarunās, bet arī tad ne vienmēr jūtos vainīgs, jo dažkārt šķiet, ka citi nejūt, ka apkārtējos klupina. bet ir arī ļaudis, kuri klupina pārējos un par to priecājas, jo tā ir viņu iespēja spīdēt, bet spīd viņi pārsvarā tikai paši sev. monologa selfijs spogulī. varbūt tā ir ritma māksla –  neklupināt? es novērtēju šīs mākslas piekopējus, šī māksla šķiet demokrātiska.

vislabākās ir dienas, kurās es sirds ritmā plūstu pa ielām kā asinis pa artērijām. tad es jūtos kā veikls nindzja, un pasaule šķiet kā vieta, kas radīta arī manai klātbūtnei, un tur vienlaicīgi līdzās pastāvēt var gan lēni, gan arī ātri ķermeņi.

varbūt es esmu mokupēteris.