sakāpa. kāpēc mēs nevaram all just get along? mums principā ir dāāudz foršāka klase, kā daudzas citas, un tāpat mēs nevaram vienreiz mūžā (pēdējo reizi) kaut ko visi kopā foršu padarīt. jā, man riebjās vieta, kur mēs svinam izlaidumu, man riebjās attieksme un noskaņojums, bet tomēr. es nezinu, varbūt es kļūstu sentimentāla, bet man nopietni šausmīgi sāp visa tā svinēšana atsevišķi, burkšķēšana un strīdēšanās. man parasti ir bijis vienalga, bet tagad ir atvērusies kaut kāda īpaši jūtīgā sirds daļa, kuras uzmanības centrā ir klase. mēs ar lielāko daļu esam kopā pavadījuši 8 dzīves gadus. varbūt kādam no mums tā ir 5daļa mūža (tfutfutfu pār kreiso plecu), varbūt kādu mēs vairs nekad nesatiksim, pat ne tik daudz kā uz ielas, garāmejot neparunāsim. lai nu kā, bet man tomēr gribētos pēc pāris gadiem atcerēties savus skolas gadus ar prieku, ilgoties pēc šī laika un cilvēkiem, kas bija līdzās, ar patiesu smaidu teikt, ka man bija brīnišķīga klase un skaists izlaidums. varbūt es kļūdos un pārspīlēju, bet es tagad esmu bēdīga.