visa bija par daudz. vecmamma bija iznākusi ārā, grauza čipsus un skatījās, kā mēs spēlējam petanku, un uzradās arī brālis ar draudzeni, kurš visu laiku runāja un runāja, komentēja pilnīgi visu, un nevis vienkārši komentēja, bet nu riebīgi, ar kaut kādu smīnu sejā, it kā viss, ko viņš teiktu, būtu joks, un tas uzreiz attaisnotu viņa teiktā riebīgumu, un šašliks dega, un suņus vecmamma izlaida ārā, un viņi ēda petankas sivēna bumbiņu un skraidīja pa visu spēles laukumu, un vecmamma tikai kratījās savā slimībā, matos viņai ilgviļņi, kurus viņa pina laukā no matiem un lika uz galda, un teica, lai es pabaroju ciemiņus, lai gan neviens vēl negribēja ēst. un dāvis tikai komentē un komentē katru manis veikto darbību, un viņš pat nebija uzaicināts, un viss viņa teiktais man vienkārši spēra pakrūtē, jo jākomentē viņam ir viss - no tā, kā es sviežu bumbiņu līdz manai bēdīgajai mūzikas gaumei, un es aizsvilstos, jo nu ko viņš vispār ir iedomājies? un dusmās es šļupstu un stostos, un tas viņā izraisa tikai vēl lielākus smieklus. sēdējām pie galda un ēdām, vecmamma sēdēja man blakus un stundu neko nerunāja, tikai vaktēja to, kas notiek pie galda (ja kaut kas nebūtu tā, kā jābūt, viņa man noteikti nākamajā dienā uzplītos ar citātiem no bībeles), un dāvis turpināja runāt un runāt, un es sēdēju pilnīgi apātisks un aizslēdzies. tad vecmamma nozuda atpakaļ mājā un situācija kļuva daudz maz izturama.
dāvis runā pilnīgu bezsakaru, viņam vispār nav nekādas aiztures, katra viņa prātā ienākusī doma ir jāizsaka skaļi. viņam vienkārši nav kauna! pats viņš tā arī pateica, ka viņam esot vienalga par to, vai viņa teiktais ir labs, slikts, kādu aizvaino vai arī ir bezjēdzīgs, jo viņš pavisam vienkārši sakot to, kas viņam ienākot prātā. un tas, kas viņam ienāk prātā, pārsvarā ir pilnīgi aprobežots, šaurs skatījums uz dzīvi ar savu vienu noteikto patiesību. un kad kāds mēģina apgāzt viņa patiesību, viņa smadzenes vienkārši aizsargājas un noliedz visus sakarīgos argumentus ar kaut kādiem nobiedēta bērna argumentiem, kuram pateikts, ka ziemassvētku vecītis tomēr nav īsts. viņš ir diktators, visam ir jābūt tā, kā viņš uzskata par pareizu, viņš ir kaut kādā stūrgalvības būrī. bet galu galā viņš arī kļuva par vakara izklaides objektu, viņš bija kā tāda mīkla, kuru mēs mēģinājām atminēt, varbūt pat salauzt.
vēlāk, kad daļa jau bija aizbraukusi mājās un bija tumsa, es viens pats sāku dejot, un tad brālītis man uzsita pa plecu un teica, lai es beidzot sevi apkaunot. tas ir ļoti interesanti, ka viņš ar savu vervelēšanu sevi apkaunoja visa vakara garumā un to nesaprata, bet es sevi apkaunoju ar to, ka es vienkārši dejoju pats savas dzimšanas dienas ballītē. ak, pasaule! kā viņš pret mani pagrieza muguru, tā es atplauku, kā viņš paskatījās, tā es novītu. vēlāk naktī viņš nepiekāpīgi centās man ieskaidrot, ka viņš no dzīves saprotot daudz vairāk, jo esot divus gadus vecāks. fuck you!
svētdien vecmamma pavēra manas istabas durvis, rokas viņai slimībā kratījās kā propelleri, viņa sekli elpoja un aprautiem vārdiem pateica, ka viņai esot slikti, viņa atrāpojusi, vajagot zāles. skrēju, aizvilku viņu līdz atzveltnes krēslam, kurā viņa iekrita. istabā viņai pilns ar zālēm, es nezinu, kuras viņai vajag, nesu visas, pēc viņas norādījumiem izņemu no iepakojumiem ripiņas un ielieku viņas virpuļojošajā plaukstā, aizskrienu pēc ūdens krūzes, viņa tā dreb un kratās, ka nevar padzerties, ūdens šļakstās uz grīdas, un acīs viņai milzīgs izmisums un bailes nomirt. viņa pieķeras man pie elkoņa un lūdz aizvilkt sevi līdz gultai, viņas rokas tā kratās, ka kratos arī es. gultā viņa iegāžas un turpina raustīties, tāds vājš, kaulains rumpis, pie kura pievienotas pilnīgi nekontrolējamas ekstremitātes. viņa atliec mugurkaulu kā tiltiņā un ar rokām mēģina tikt pie streikojošās sirds un sekli elpojošajām plaušām, un es taču viņai vispār nekā nevaru palīdzēt, tikai truli skatīties, kamēr iedarbojas zāles, un vai es pats maz gribētu, lai uz mani kāds skatās, kamēr es kratos lēkmē? bet ja nu viņa mirst? viņa saraustītiem vārdiem aizsūta mani piepildīt ūdens pudeli. iedodu viņai to rokā, bet roka viņai kratās līdz galam pa labi un pa kreisi, viss līst uz grīdas. ko lai vispār dara? man pašam jāmēģina viņai ieliet rīklē ūdeni? bet vai tas nebūtu bīstami. varbūt jānopērk viņai pudele ar to knupi. nu jā. es biju vienkārši izmisis, un tētis tā visa fonā vienkārši kompī spēlēja spider solitaire, dažkārt atskatoties pār plecu. viņš vienkārši ir pieradis, tā notiekot bieži. kad zvanīju mammai, viņa vispār nebija pārsteigta - vecmamma mēdzot pārsniegt zāļu devu, tāpēc arī viņai kļūstot slikti, bet ja nepārsniedz - viņa nevar pakustēties. man šķiet, ka viss, kas vecmammai ir, ir kustēšanās, viņa to vien dara kā kustas, piekārtot šo un to, ravēt, būt noderīgai, nebūt nederīgai. un mēs taču visi gribam, lai viņa pierimst, lai viņa nedara tik daudz, jo viņas ķermenis to vairs neļauj. varbūt tādēļ arī viņa uztraucas, kad viena paliek mājās - viņai var kļūt slikti un nebūs neviena, kas palīdzēs.