(bez virsraksta)
« previous entry | next entry »
Feb. 26., 2009 | 04:27 pm
Tikko draugos sēdēju un izlasijo šo Sanitas rakstu vai raksta kopiju. Tātad šis raksts nav mans.
Re:
"Tik jokaini ....
Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam
nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija
drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās
krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu
pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās
ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas
pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.
Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no
izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka
aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos
krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.
Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad
iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu Neviens
nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties.
Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens
nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs
paši. Atceraties?
Mēs ēdāmkūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo
mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki
cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV
kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni,
jo arī video mums nebija!
Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām.
Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem,
sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien
gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai
vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši
cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no
kaimiņu pagalmiem un ēdāmķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir
pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti
komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.
Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis
pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām
un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis.
Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos,
atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi
viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība
beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret
skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku… "
Es izlasijo šo rakstu un man radās baigās pārdomas par to kā mēs šodien, respektīvi - mūsdienās, dzīvojam. Es neatceros kad pēdējo reizi tā vienkārši ar draugiem sēdēju ārā, kaut vai pikojos ("sniegs taču slapjš un pēc tam būs auksti" - to pats es šodien teicu) vai kādas citas muļķības dariju. Vispār darbadienās par kaut kā darīšanu var aizmirst, jo visi sēž mājās. Vispār visu laiku visi sēž mājās un tikai vakaros izlien no mājas lai aizietu uz klubu vai bāru un piedzertos. Nav ne kā no tā kas te minēts, vismaz man. Daudz kas no tās veco laiku burvības ir zudis.
Es atceros vēl kad pats biju sīks un mans brālis bij kaut kur ap 14 gadu vecs. Toreiz viņi vēl darīja kaut ko, dedzināja zāli, spēlēja futbolu, basi - dajebko, bet mājās viņi nesēdēja.
Tagad man itkā apkārt ir daudz paziņu ar kuriem varētu kaut ko saštukot, bet visa saštukošana beidzas ar dzeršanu. varbūt tā tam jābūt.
Bet burvība ir zudusi. Lielākā daļa bērnu/pusaudžu/jauniešu sēž mājās caurām dienām dročijot kompi vai vēl kaut ko bezvērtīgu.
Visi ir tikai ļoti aizņemti ar neko, ka brīžiem iedomājoties slikti paliek. Arī ar mani ir tas pats, sēžu caurām dienām mājās, jo nav jau ko darīt. ja pat, zinu ka skaidrā beigās es mājās neatnākšu.
Bļin, brīžiem dzīve šķiet tik ļoti bezcerīga.
Tākā es mācos tagad skolā kurā stundas notiek tikai līdz 14.oo un mājās es esmu jau ap 15., man līdz vakaram ir vismaz sešas un ja grib tad vēl vairāk stundas, bet ko es tajā laikā izdaru - neko.
Nosēžu pie neta, ja ir garīgais uztaisu ēst un aizeju uz veikalu, neko citu. Tas ir tik nožēlojami. Un man šķiet, ka tā pat dzīvo vēl kāds pusmiljards jauniešu uz šīs zemes.
Mēs lēnām mirstam.
Tāpat, kā man šķiet, ka vairs nav nekā orģināla, ir tikai kopijas un pārveidojumi.
Runā, ka mēs paši sevi pazudināsim, tā laikam arī notiks.
Re:
"Tik jokaini ....
Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam
nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija
drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās
krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu
pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās
ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas
pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.
Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no
izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka
aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos
krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.
Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad
iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu Neviens
nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties.
Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens
nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs
paši. Atceraties?
Mēs ēdāmkūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo
mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki
cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV
kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni,
jo arī video mums nebija!
Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām.
Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem,
sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien
gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai
vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši
cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no
kaimiņu pagalmiem un ēdāmķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir
pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti
komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.
Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis
pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām
un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis.
Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos,
atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi
viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība
beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret
skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku… "
Es izlasijo šo rakstu un man radās baigās pārdomas par to kā mēs šodien, respektīvi - mūsdienās, dzīvojam. Es neatceros kad pēdējo reizi tā vienkārši ar draugiem sēdēju ārā, kaut vai pikojos ("sniegs taču slapjš un pēc tam būs auksti" - to pats es šodien teicu) vai kādas citas muļķības dariju. Vispār darbadienās par kaut kā darīšanu var aizmirst, jo visi sēž mājās. Vispār visu laiku visi sēž mājās un tikai vakaros izlien no mājas lai aizietu uz klubu vai bāru un piedzertos. Nav ne kā no tā kas te minēts, vismaz man. Daudz kas no tās veco laiku burvības ir zudis.
Es atceros vēl kad pats biju sīks un mans brālis bij kaut kur ap 14 gadu vecs. Toreiz viņi vēl darīja kaut ko, dedzināja zāli, spēlēja futbolu, basi - dajebko, bet mājās viņi nesēdēja.
Tagad man itkā apkārt ir daudz paziņu ar kuriem varētu kaut ko saštukot, bet visa saštukošana beidzas ar dzeršanu. varbūt tā tam jābūt.
Bet burvība ir zudusi. Lielākā daļa bērnu/pusaudžu/jauniešu sēž mājās caurām dienām dročijot kompi vai vēl kaut ko bezvērtīgu.
Visi ir tikai ļoti aizņemti ar neko, ka brīžiem iedomājoties slikti paliek. Arī ar mani ir tas pats, sēžu caurām dienām mājās, jo nav jau ko darīt. ja pat, zinu ka skaidrā beigās es mājās neatnākšu.
Bļin, brīžiem dzīve šķiet tik ļoti bezcerīga.
Tākā es mācos tagad skolā kurā stundas notiek tikai līdz 14.oo un mājās es esmu jau ap 15., man līdz vakaram ir vismaz sešas un ja grib tad vēl vairāk stundas, bet ko es tajā laikā izdaru - neko.
Nosēžu pie neta, ja ir garīgais uztaisu ēst un aizeju uz veikalu, neko citu. Tas ir tik nožēlojami. Un man šķiet, ka tā pat dzīvo vēl kāds pusmiljards jauniešu uz šīs zemes.
Mēs lēnām mirstam.
Tāpat, kā man šķiet, ka vairs nav nekā orģināla, ir tikai kopijas un pārveidojumi.
Runā, ka mēs paši sevi pazudināsim, tā laikam arī notiks.