| |
[Aug. 23rd, 2008|09:23 pm] |
es nesaprotu, kāpēc cilvēki ir tik sapisti vai sapisušies, es pat īsti nezinu, kā to lai sauc un kas tas vispār ir. skaties, kur gribi, vai tā būtu ģimene, draugi, vai arī paziņas, svešinieki un cilvēki ekrānos, visiem ir kaut kādas nomācošas problēmas, attiecību problēmas, personības problēmas, ēšanas problēmas, seksuālas problēmas, paaudžu problēmas, naudas problēmas, motivācijas problēmas, identitātes problēmas, psiholoģiskas problēmas, realitātes atzīšanas problēmas, problēmas paskatīties spogulī, problēmas pieņemt sevi, problēmas pieņemt citus, izpratnes problēmas, intelektuālas problēmas, radošas problēmas etc. pilns ar krīzēm, sabojātām dzīvēm, personīgām drāmām, stulbām rīcībām un nerīcībām vispār, apsēstībām, atmiņām un greizsirdībām. pa vienam tam nav nozīmes, bet kad sakrājas tā vairāk, tad gan
šodien mēģināju runāt ar vīrieti un izdarīt tā, lai viņam labāk, protams, nesanāca
un es nesaprotu, kāds ir iemesls, jo tāds ir vajadzīgs, kad tādas lietas notiek masveidīgi. es domāju, tā taču nevar būt laikmeta vaina, jo laikmets šķiet labāks par lielu daļu bijušo, ir brīvība teikt, ir brīvība zināt, ir brīvība nodirst kādreizējās autoritātes. tā varētu būt leiputrija, bet cilvēkiem bēru izteiksme sejās. un vai tas varētu būt atkarīgs no vietas, vai tas ir tas, kas atliek mazai postpadomju valstij - būt sapistai? vai varbūt vienkārši tāda mentalitāte, pēc literatūras un kino spriežot, jā, varētu gadīties, ka latviešu dabā ir ilgas ciešanas un skumjš gals, bet bet bet
vai varbūt tas viss tiešām laikmeta dēļ, kad īsti nesanāk būt tādiem nihilistiem, kā to sludinām, kad kāpņu telpā pišam mazgadīgas maukas, bet sapņojam par ko cēlu, vai dzeram, līdz krītam, meģinot sadziedēt radošo krīzi? vai var būt, ka šo gadsimtu izsaka kauns par cēlo? mēģinājums izbēgt no banalitātes? |
|
|
