Nevarēju atrast savu telefonu. sabijos. Jocīgi, jo viņš praktsiki nav nekā vērts, bet tomēr, tas ir vienīgais, kas man ir...

"Un varbūt, ka šajā rītā piedod visu man..."

Paldies visiem labajiem cilvēkiem, kas nebeidz mani aplaimot ar sarkanajām CSDD grāmatām. Appreciate it! :)

Cik jocīgi, ka uz kādreiz svarīgiem un sāpīgiem jautājumiem, kas nomāca un šķietami traucēja dzīvot, pēc laika vairs nevēlos saņemt atbildes. Tas viss ir pat kkā nepatīkami. Arī cilvēki, kas pirms kāda laika man šķita interesanti un inteliģenti, tgd liekas tukši un sastapšanās ar viņiem vairāk nepatīkama nekā patīkama...

Biju nedaudz saskumusi. Domāju jau, ka netikšu galā, ka tas viss man ir par daudz, manas smadzenes nav pieradušas uzņemt tik daudz informācijas vienā dienā, bet tā nav taisnība. Iespējams, ka pašreiz daudz ko sanāk darīt paviršāk nekā parasti, bet katram ir jānes tik cik viņš var panest. Pagaidām es vēl varu panest, tāpēc ne prātā nenāk pamest!!! :)

Laikam jau cilvēks nevar visu laiku nemitīgi kko darīt. Zūd tā kvalitāte. Ko es daru? daru, ko varu!

"Rīts, drīz ausīs rīts un tad jau to visu aizmirsīs..."

P.s. Paldies manai mīļajai 12.b klasītei!
P.p.s. Īpašais smaids visas nedēļas garumā sagaidot Elīnu un pavadot Mariku!