Domu Templis

Jūra bija fantastiska. Tā saplūda ar mani, ieplūda manī un ļāva man viļņoties viņas siltjās rokās.

Tad, kad saule nolien aiz horizonta ir tāds īpašs brīdis, kad laiks apstājas, tas vienkārši neeksistē. Cik labi būtu, ja laika nebūtu vispār.

Tikai ejot uz krastu man pie rokas pieķērās kāds izlietots gumijas izstrādājums ...veee...

No vakardienas es sāku dzert kafiju, šis pataloģiskais miegs ir kaut kā jāuzveic. škiet vai šķietami esmu sevī iegājusi. Vienalga mani kaut kas vai kāds reizēm izvelk laukā. Tas mani plēš uz pusēm, īsti vairs nezinu, kur ir manas mājas. Man nav piederības izjūtas, ne mājai, ne ciemam, ne pilsētai vai valstij. Katru vakaru domāju, kur man doties - tur, tur, vai vēl kaut kur.