nevajag lasīt draugu listi pirms posta cepšanas. ta viss pazūd un paliek vien tāda slimīgi kņudinoša sajūta, ka baigi gribējās kaut ko stāstīt, bet viss ir pazudis.
es sāku ienīst karogu. paši zinat par ko. par to, ka man viņa nav.
vispār es tā atcerējos, ka esmu jauna, naiva un nepieredzējusi - tad kur ir mani sapņi? mans princis baltajā zirgā un augstais tornis, pa kuru es nolaidīšu savu zeltaino bizi, lai princis varētu dziedāt "es karājos tavā bizē, tava bize man simpatizē.
jā, es vispār padomāju, kādi cilvēki man liekas iekārojami - noliku visus sev zināmos vīriešus rindiņā un nonācu pie secinājuma, ka mans vīrs būs alusvēderiņš ar šķidriem matiem un labu gabaliņu vecāks par mani. viss labi, tikai ceru, ka tam par iemeslu nav manis pašas nepilnvērtības sajūta.
es zinu, man bija arī kaut kas skaists sakāms. es zinu, ka bija. tikai nezinu, kur izbija.