|
Aprīlis 18., 2007
15:39 pirms mirkļa satiku savu jaunības dienu vismīļāko aktieri. tagad sēžu un gandrīz raudu, nu kāpēc tā notiek? kaut viņš labāk nemaz nebūtu nācis tai kafenē, kaut būtu apsēdies pie cita galda, ne manējā, kaut viņa acis būtu ieraudzījušas ko citu, ne mani... tik sāpīgi neviena no no manām ilūzijām nebija zudusi :( žēl, ļoti ļoti žēl tā cilvēka.
|
Comments:
nu ja - tā ar tām ilūzijām, kas piesietas reāliem cilvēkiem, gadās. Bet nu, lai cik tas skarbi arī nebūtu, katram mums ir dota izvēle kā savu dzīvi nodzīvot, tajā skaitā nodzerties vai nē utt utjp
tur jau tā lieta, ka katram pašam jādzīvo sava dzīve un ilūzijas- tām tur vispār nav vietas. un jo vecāka kļūstu, jo mazāk ilūziju. un i labi, ka tā!!!! |
|
|
Sviesta Ciba |