| life |
[22. Aug 2012|01:24] |
Mēs beidzot izšķīrāmies. Es un mans labākais draugs 3 gadus.
Šķirties no kāda ir grūti un īpaši man vienmēr ir bijis grūti to izdarīt, bet šķiršanās laikam ir kā vingrošana. Jo vairāk praktizējies, jo vieglāk paliek.
Pirms pusgada es viņu reāli sāku ienīst, un katru mēnesi mans pretīgums pret viņu palika aizvien lielāks. Es jutu, ka pēdējo gadu viņš man ir bijis kā vēzis vai niķīgs bērns, kurš pieķēries kājai un neļauj progresēt. Tomēr kā narkotikas - sūdīgi, bet vienmēr gribas nākošo devu.
Izlasot viņa vēstuli, kas bija kā šķiršanās līgums, redzot viņa parastu blakus manam, man bija bail. Bet jo ilgāks laiks paiet, jo labāk sāku justies. Es pat pati apzinājos, ka būs sūdīgi, sagatavojos, bet.. Nekā. Pat ieņēmu galvā un sāku justies slikti, but it just didn't stick. Sāku justies aizvien labāk un labāk, katru sekundi. |
|
|
