Jo vairāk lasu, jo vairāk sasaucas ar ikdienā nezimantotu cilvēku klasifikāciju Stendāla egotiskais cilvēks un viņa filozofija, ko viņš izgudrojis, lai definētu tos, kam kaislība un enerģija ir pāri pasīvai baudīšanai, kā viņam pašam. Kopš Stendāla laikiem arī tiek šķirots egoisms no egotisma. Viņš pat aizrāda, ka egoists ir lempis, kas ar varu smagi apmetas svešā ligzdā, egotists ar lielu prasmi pats savij savu ligzdu, kurā nevienu citu nelaiž iekšā. Egoists ir rijīgs, egotists-gardēdis. Egoists no egotista atšķirās kā tirgotāja uzgriežamā kaste no vijoles. Egoists redz tikai sevi, egotists zina, ka kaut kur Londonā, Berlīnē, Parīzē ir vēl daži citi, kas līdzīgi viņam zina cienīt dzīves delikateses. Egoists ir primitīvi laimīgs, egotists sevī grib iesūkt okeānu un to nevarēdams cieš.
Pat būdams neīpaši skaists un uz mūža beigām trūcīgs, Stendāls izdzīvoja savu filozofiju. Tur gan diezgan lielu kokteili daba bija uzjaukusi, viņā apvienodama skeptiķi ar entuziastu, patiesības fanātiķi ar izcilu aktieri. Viņš nīda visu vulgāro, ir iekšķīgi bikls un maigs, bet arī izsalcis pēc baudām, kārs uz katru prieku un ārkārtīgi patmīlīgs. Dzīvoja sevi neierobežodams un pat bezkaunīgs, bet naktī atgriežoties mājās, bija bailes uzmodināt šveicāru.
Ļoti interesē viņa De’l Amor, kas gaida lasīšanu, jo zinot to, ka viņš nebija īpaši skaists, par ko, ņemot vērā augsti sakāpinātās estētisma jūtas, noteikti cieta, tad interesanti, kāda ir egotista otrādi izvērsta mīlestības izpratne. Ja jau romānus viņš arī sāka rakstīt, kad slimība un ārējais izskats neļāva mīlēt, bet finansiālais stāvoklis ceļot, kaut kādos pēcčetrdesmit gados. Savdabīgi vispār iedomāties kā kaut kas tāds miesās izplūdis sēž nabadzīgā istabiņā un raksta, ka dzīvot nozīmē-baudīt. Pieļauju, ka Stendāla mīlestības izpratne varētu būt ļoti patīkami akceptēt, jo neizkāpjot no egotisma , tā noteikti neko neierobežo un neķēpājas ar atbildību, vien iemieso baudas avotu, līdzīgi kā mūzika un glezniecība, un nav nemaz siekalaina, bet nu ļoti racionāla, jo bauda pēc definīcijas atšķirībā no mīlestības tāda var būt.
Pat būdams neīpaši skaists un uz mūža beigām trūcīgs, Stendāls izdzīvoja savu filozofiju. Tur gan diezgan lielu kokteili daba bija uzjaukusi, viņā apvienodama skeptiķi ar entuziastu, patiesības fanātiķi ar izcilu aktieri. Viņš nīda visu vulgāro, ir iekšķīgi bikls un maigs, bet arī izsalcis pēc baudām, kārs uz katru prieku un ārkārtīgi patmīlīgs. Dzīvoja sevi neierobežodams un pat bezkaunīgs, bet naktī atgriežoties mājās, bija bailes uzmodināt šveicāru.
Ļoti interesē viņa De’l Amor, kas gaida lasīšanu, jo zinot to, ka viņš nebija īpaši skaists, par ko, ņemot vērā augsti sakāpinātās estētisma jūtas, noteikti cieta, tad interesanti, kāda ir egotista otrādi izvērsta mīlestības izpratne. Ja jau romānus viņš arī sāka rakstīt, kad slimība un ārējais izskats neļāva mīlēt, bet finansiālais stāvoklis ceļot, kaut kādos pēcčetrdesmit gados. Savdabīgi vispār iedomāties kā kaut kas tāds miesās izplūdis sēž nabadzīgā istabiņā un raksta, ka dzīvot nozīmē-baudīt. Pieļauju, ka Stendāla mīlestības izpratne varētu būt ļoti patīkami akceptēt, jo neizkāpjot no egotisma , tā noteikti neko neierobežo un neķēpājas ar atbildību, vien iemieso baudas avotu, līdzīgi kā mūzika un glezniecība, un nav nemaz siekalaina, bet nu ļoti racionāla, jo bauda pēc definīcijas atšķirībā no mīlestības tāda var būt.
...