Medical Division -

Šīs nakts sapnis pārspēja visu. Varbūt tāpēc, ka es viņu atceros tik skaidri it kā tā būtu bijusi realitāte.
Tatad:
Es sēžu nelielā istabiņā pie galda un čakarēju datoru. patiesībā sēžu kurbijkurnē. tajā brīdī atveras durvis un telpā ienāk kāds puisis, kura seju es neredzu, bet tikai nojaušu, kas viņš ir. Viņš palūdz atļauju no mana datora ieiet draugos un es redzu viņa draugu fotogrāfiju, kam nespēju noticēt. man šķiet, ka es viņu pazīstu, bet neatceros.
***
Nākamā aina ir tāda, ka mēs braucam mašīnā, kurai pie stūres ir viņš pie viņa uz mājām kaut gan, es nesaprotu kāpēc mums tas ir vajadzīgs. Piebraukuši mēs uzsmēķējam un gribam kāpt augšā pie viņa, bet viņš uziet pirmais un pateicis kaut ko mistisku par klases biedru, kurš draudot viņu nogalināt piedāvā pasēdēt mašīnā kamēr tas aizies. Es apsēžos atmuguriski pret vadītāja krēslu un mēs kādu brīdi klusējam. Tad viņš piedāvā aizbraukt līdz veikalam un mēs braucam cauri pagalmiem. Un tad apstājamies, bet ārā nekāpjam. es saņemu ar savu roku viņa roku un man šķiet, ka nu atminējums tam, kas viņš ir nav tālu vairs jāmeklē. Tomēr nē tas slīd ārā. Nu es sēžu viņam klēpī un viņš ir mani apkampis un es viņu. Un saruna kura ir atmiņā.
-Lūdzu nepamet mani nekad lūdzu esi vienmēr blakus.
-Kāds gan tu man esi mīļš muļķīts. Tu tak zini, ka nekad, nekad es tevi nepametīšu, lai kas notiktu.
Viņs mani izceļ uz rokām turēdams no mašīnas un mēs stāvam ārā. Tajā brīdī iet garām kāda blonda meitene sasveicinās ar viņu un viņi sāk skūpstīties, bet, kad beidz meitene pagriežas un aiziet un es stāvu piespiedusies viņam klāt un negribu neko teikt. Man gribas vispār visu izslaucīt no galvas un tad atkal viņš ierunājas ar mani:
-Viņiem visiem es šķietu smieklīgsun neievainojams, nevadzīgs...Lai kas notiktu
Es klusēju
-Gribi pastaigāties svaigā gaisā?
-Mmmm...
Mēs paņemam cigaretes no mašīnas un apsēžamies uz soliņa. tagad es zinu ko teikt.
-Zini tava problēma ir tajā, ka tu pietuvini sev tos, kam par tevi ir vienalga, bet tos kam nav vienalga tiem, tu liec justies tā it kā tev ir vienalga. Tā it kā tev viņi nav vajadzīgi...
***
Un pēdējā aina.
Istaba ar lielu gultu. Viņš sēž stūrī pie lampiņas un lasa grāmatu. kristīne guļ uz gultas. Istabā ienāku es.
-Viņa tā jau guļ visas piecas stundas.
-Viņai veselīgs miegs
-Klau es nespēju noticēt
-Kam?
-Nu man šķiet, ka tas viss bija tikai sapnis un es tūlīt pamodīšos
Tajā brīdī ierunājas kristīne
-Beidziet ākstīties sapnis- ne sapnis. Kāda starpība? Galvenais, ka viss kārtībā.
-Bet, ja tas izrādīsies sapnis tad es pamodīšos un nekā nebūs bijis.
Viņš pasmaida
-Nu es tev tūlīt iekniebšu un pierādīšu, ka tu nesapņo.
-Nē nevajag...
Bet ir jau par vēlu. Viņš to ir izdarījis. Un es pamostos savā gultā ar asarām acīs. Nu kāpēc es noticēju, ka tas ir pa īstam?