pa lielam cilvēkam ir tikai divas iespējas- stresot vai nestresot par lietām, kuras nevar mainīt. tu vari braukt autobusā un iekšēji degt kopā par to, ka sastrēgumi un kavē darbu, bet tu vari arī to nedarīt. no tā nemainās autobusa ātrums.
viegli jau pateikt.

bet man ir kaut kāda īpatnēja stresa stadija, jo es neesmu stresā. ir apziņa, ka ir pēdējā brīža pēdējais brīdis un fakin errors kaut ko darīt, bet tā vietā es aizeju uz divām stundām pagulēt, vazājos apkārt smaidīga un mēģinu izvairīties un neklausīties kursabiedru stresainajās sarunās.

faaak. bet nogurums gan pavisam liels.