nav viegli! :
pat tas vienīgais darbs, par kuru domāju, ka tas būs viegli izdarāms, izrādās sarežģīts. celtniecības putas nepūšas tik lielas un ātri, un vēl kaut kur jāizrauj putuplasts, lai varētu aizpildīt spraugas, kuras aizpildīt ar putām man neder ne finansiāli, ne atlikušā laika ziņā. un tās putas visur krīt, es ātri vien kļuvu lipīgs rokās un zolēs, nomazgāt arī nevar, un viens flakons aizkaltis. un es taču vispār neko nerubīju no tā priekšmeta, esmu uz to aizgājis tikai trīs reizes, parādīt ideju, vēlreiz parādīt to pašu ideju un tad šodien, brīdi pirms darba sākuma, un nu kāpēc mums vispār ir šis trīsdimensionālais priekšmets, kurā vismaz man materiāliem jāizgrūž tāda nauda, un es taču pat iztēloties nevaru, kas man tur sanāks, es nekad ar šiem materiāliem neesmu strādājis! papūtu stundu un padevies aizgāju prom uz pieturu, kur autobuss kavēja vismaz 20 minūtes, un braukšana tajā bija pilnīgs ārprāts, kurā durvju atvēršanās tevi brutāli iegrūž aiz muguras stāvošās sievietes vēderā, kurā visa tauta šļakstās kā autobusā ielieta zupa, kurā pagriezienos es sava elkoņa spicumu ieāķēju spraugā starp stabu un stiklu, kas pasargā kājās stāvošos no ietriekšanās sēdošajos, jo pagriezties un pie tā pieturēties nav iespējams, un kabatā vibrē telefons, tā vibrēšanu noteikti jūt arī priekšā stāvošā omīte savā mugurā, jo es pie kājas jūtu cita pasažiera vibrējošo telefonu, un, mēģinot noturēties kājās visos pagriezienos, biju tik ļoti sasprindzinājis savu kāju muskulatūru, ka atklāju arī iepriekš nezināmus muskuļus, kurus jutu, jo tie bija saspringuši. un tās stulbās multenes, kuras tagad rāda sabiedriskajā transportā! dažkārt nedarbojas pat ekrāniņš, kas rāda pieturvietas, bet nu multenes gan visās malās, uzlikuši tām pat papildus ekrāniņus, kas priekšā pieturvietu ekrānam, un ja vēl balss sauc pieturvietas nepareizi... varēja taču pirms multenēm salabot visu pārējo grabošo un čīkstošo, it īpaši akordeona daļu, kurā man vienreiz uz galvas caur spraugām lija lietus. vismaz jaunais planet earth izglāba dienu ar lāčiem, kas rīvējas un dejo pie kokiem.
pat tas vienīgais darbs, par kuru domāju, ka tas būs viegli izdarāms, izrādās sarežģīts. celtniecības putas nepūšas tik lielas un ātri, un vēl kaut kur jāizrauj putuplasts, lai varētu aizpildīt spraugas, kuras aizpildīt ar putām man neder ne finansiāli, ne atlikušā laika ziņā. un tās putas visur krīt, es ātri vien kļuvu lipīgs rokās un zolēs, nomazgāt arī nevar, un viens flakons aizkaltis. un es taču vispār neko nerubīju no tā priekšmeta, esmu uz to aizgājis tikai trīs reizes, parādīt ideju, vēlreiz parādīt to pašu ideju un tad šodien, brīdi pirms darba sākuma, un nu kāpēc mums vispār ir šis trīsdimensionālais priekšmets, kurā vismaz man materiāliem jāizgrūž tāda nauda, un es taču pat iztēloties nevaru, kas man tur sanāks, es nekad ar šiem materiāliem neesmu strādājis! papūtu stundu un padevies aizgāju prom uz pieturu, kur autobuss kavēja vismaz 20 minūtes, un braukšana tajā bija pilnīgs ārprāts, kurā durvju atvēršanās tevi brutāli iegrūž aiz muguras stāvošās sievietes vēderā, kurā visa tauta šļakstās kā autobusā ielieta zupa, kurā pagriezienos es sava elkoņa spicumu ieāķēju spraugā starp stabu un stiklu, kas pasargā kājās stāvošos no ietriekšanās sēdošajos, jo pagriezties un pie tā pieturēties nav iespējams, un kabatā vibrē telefons, tā vibrēšanu noteikti jūt arī priekšā stāvošā omīte savā mugurā, jo es pie kājas jūtu cita pasažiera vibrējošo telefonu, un, mēģinot noturēties kājās visos pagriezienos, biju tik ļoti sasprindzinājis savu kāju muskulatūru, ka atklāju arī iepriekš nezināmus muskuļus, kurus jutu, jo tie bija saspringuši. un tās stulbās multenes, kuras tagad rāda sabiedriskajā transportā! dažkārt nedarbojas pat ekrāniņš, kas rāda pieturvietas, bet nu multenes gan visās malās, uzlikuši tām pat papildus ekrāniņus, kas priekšā pieturvietu ekrānam, un ja vēl balss sauc pieturvietas nepareizi... varēja taču pirms multenēm salabot visu pārējo grabošo un čīkstošo, it īpaši akordeona daļu, kurā man vienreiz uz galvas caur spraugām lija lietus. vismaz jaunais planet earth izglāba dienu ar lāčiem, kas rīvējas un dejo pie kokiem.
Comments
tas jau nebija jaunais ar lāčiem, bet priekšpēdējais, man šķiet. cik zinu, 27. vai 28. iznāca jaunais.
(Reply to this) (Thread)
ā, nu skaidrs. mēs noskatījāmies 3 sērijas un jaunās sezonas un, tā kā ceturtās vēl nebija, mēģinājām paskatīties veco, pirmo sezonu. desmit gadu vecu laikam. un to vienkārši neizturami bija skatīties - tik virspusēji un pavirši, un ar drausmīgi sliktu scenāriju.
bet nu tomēr desmit gadi pagājuši, ja jau pat tagad tajos kadros pēc sērijas, kurā rāda sērijas tapšanu, tas viss ir tik grūti un sarežģīti, tad desmit gadus atpakaļ... kā dokumentālajās filmās izpaužas slikts scenārijs? es gan neesmu pirmo sezonu skatījies, bet gan dažas vecākas dokumentālās filmas, un tajās mēdz būt visādi dzīvnieku stāstiņi, kuros laikam saliek visus trakos nofilmētos kadrus un tad tos padara par tādu kā vienas ģimenes meksikāņu seriālu (tā kā vienas sugas dzīvnieki izskatās pavisam līdzīgi, var pamainīt aktierus), kurā kāds dušā paslīd uz ziepēm un zaudē bērnu, tikai tādā wildlife versijā, nu tur, ērglis nolaupa mazuli, mazulis izbēg un dzīvo svešinieku vidū, kur glābjas no čūskām, galu galā atnāk atpakaļ pie vecākiem un brāļa, mērojis tālu un bīstamu ceļu. bet nu es joprojām jūsmoju un nespēju īsti aptvert, kā to visu nofilmēt, neaizbiedējot zvērus. vai tiešām tie citur ir visās malās? jo nu šeit dažkārt sanāk redzēt tikai stirnu vai ezīti.
nē, tie nav citur visās malās:)
vispār, ja kādreiz kaut kur rādītu Lailas Pakalniņas doķeni par izgāztuvi, tev vajadzētu to redzēt. Baigi labais ir mums tāds dabas operators, šķiet - Maskulāns? Varbūt citādi viņu sauca. Viņš tur gluži vai uz dzīvi bija pārvācies, lai visu to safilmētu. Un filma vispār laba - ar "vēstījumu".
Bet par scenāriju - nu tur tā paviršība. Saucas sērija "No pola līdz polam" - un tad tā pārskrien pāri visai zemeslodei, nekur neiedziļinoties, smukas bildītes un viss. Pašas bildītes, protams, arī nav tik smukas, kā jaunajās sērijās, bet te nu tiešām tehnologīskās iespējas ir vienkārši simtkāršojušās. Mēs ar bērniņu vēl skatījāmies to franču Mikrokosmu, par kukaiņiem. Arī jauks. Un gribam noskatīties par pasaules rašanos, aizmirsu, kā sauc. Viņiem ir trīs filmas, par putniem, kukaiņiem un visa rašanos.
vispār, ja kādreiz kaut kur rādītu Lailas Pakalniņas doķeni par izgāztuvi, tev vajadzētu to redzēt. Baigi labais ir mums tāds dabas operators, šķiet - Maskulāns? Varbūt citādi viņu sauca. Viņš tur gluži vai uz dzīvi bija pārvācies, lai visu to safilmētu. Un filma vispār laba - ar "vēstījumu".
Bet par scenāriju - nu tur tā paviršība. Saucas sērija "No pola līdz polam" - un tad tā pārskrien pāri visai zemeslodei, nekur neiedziļinoties, smukas bildītes un viss. Pašas bildītes, protams, arī nav tik smukas, kā jaunajās sērijās, bet te nu tiešām tehnologīskās iespējas ir vienkārši simtkāršojušās. Mēs ar bērniņu vēl skatījāmies to franču Mikrokosmu, par kukaiņiem. Arī jauks. Un gribam noskatīties par pasaules rašanos, aizmirsu, kā sauc. Viņiem ir trīs filmas, par putniem, kukaiņiem un visa rašanos.
mikrokosms ir lielisks, atmiņā īpaši palicis kadrs ar gliemežu mīcīšanos. ja nu atceries nosaukumu pasaules rašanās filmai, būtu priecīgs to uzzināt!
nu, tur piemēram, apšaubāmu pasaules izcelšanās vēsturi klāsta tāds vanabī nezināmas austrumu reliģijas mūks, kura priekšā ir liels māla pods uz uguns, kurš brīžiem attēlo te liesmojošo zemeslodi pašos sākumos, te atkal milzīgo okeānu, kas sedz visu zemeslodi. un tas mūks zina visu, kā ir.
(Reply to this) (Parent)
es tev tieši gribēju ziņot, ka tev ir obligāti jāredz tas jaunais un lāči it īpaši! bet esi jau paspējis pats :)
(Reply to this) (Parent)