 Vientulība | Jun. 6th, 2004 @ 04:20 am  |
|---|
Bradāju pa Vecrīgas naksnīgajām tumšajām ielām un raudāju. Es nezināju kur iet. Mājās? Tur es atkal būšu viena... Tikko pameta. Tā vienkārši aizgāja ar citu, manā acu priekšā. Un es nesapratu, kas man vainas. Skatījos veikala skatlogu atspulgā. It kā viss kārtībā- smukas kājas, smuki gari mati, perfekti lakoti nadziņi, tumšas acis. Nu kāpēc es vienmēr beigās palieku viena? Un ar ko gan tā otra bija labāka? Ne matu, krūtis kā dēlim... jā, izklausos skaudīga, neesmu. Drīzāk dusmīga. Dusmīga uz sevi, uz savu nesaprašanu. Es tik labi dejoju... NU kāpēc vēl vienu vakaru viņš nevarēja palikt ar mani?
Un, lai gan es zinu, ka nākošnedēļ man atkal katrs vakars būs aizrakstīts ar randiņiem un tusiem, bet sirds tāpat sāp. 'Tāda sajūta, ka iedurts ass nazis un tā griezts, ka visa sirds beigta un palikušas tikai sāpes un tukšums.
reizēm man šķiet, ka es tieku sodīta par to, ka pametu cilvēku, kurš mani ļoti mīlēja. Bet no otras puses, kā var mīlēt, ja nodara tik daudz sāpju? Un vai tad tam, ka es viņu nemīlu vairs nav nozīmes?
Es gribu iemīlēties! Es gribu būt laimīga. Bet vai vairs to spēju. Katru nedēļu cits džeks, citi klubi. Bet nekas nemainās! Viņi aiziet, es atrodu citus. Bet tā gribās kādu, kurš paliktu, kādu, kuru gribētu paturēt. Kādu, kuru samīļot, ar kuru var darīt visu un nedarīt neko...
Un viņi tikai pasaka (ja vispār pasaka), a ko tad tu gaidīji? Es neko negaidu. Es pat vairs neceru. Jā, reizēm sapņoju, bet neceru. Gaidīju, ka vismaz aiziesi ar ko atnāci. Gaidīju, ka noskūpstīsi uz atvadām, pat ja tā būs pēdējā reize...
A sākās vakars tika labi. Viņš mani sagaidīja, sabučoja. Es nopirku viņam alu. Mēs runājāmies, pīpējām, skatījos viņa vecās fotogrāfijas. Runājām par dzīvi, par attiecībām... vienkārši.... Skatījāmies stulbu filmu, es gulēju viņam uz krūtīm, sajutu viņa ķermeņa siltumu. Pēc tam sanāca draugi. Nu tā jau ir, bija pārāk labi. Meitu ģēģerus nepiesiesi, nav brīnums, ka Johhny teica, ka es jau pārāk bieži esmu ar viņu redzēta. Mes dejoja, viņš pacēla mani līdz debesīm, es jutos tik viegli, tik laimīga... Neko negaidīju... tādi nepaliek, es to zināju...
Nekur rītdien neiešu. Būšu mājās. Es negribu nevienu redzēt. Nē, laikam gribu. Gribu draudzenes, kurām izraudāties un kuras nenosodīs. Bet man tādu nav. Gribu draugu, kuš samīļotu. Varbūt pat gribu redzēt viņu Piedot, ka vakar piedzērās, samīļot. Un palikt kopā, kaut vai tikai uz vēl vienu vakaru...Current Mood:  crappy Current Music: Иванушки International- Тучи |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}