es negribēju braukt mājās.
kāpēc? tāpēc, ka sāp. Pamazām, pamazām, pamazām, ļoti pamazām es tomēr līmējos kopā no jauna un tā.
Man ir ļoti saisti maisiņi zem acīm. nogulētas milions stundas, ik pēc stundas atmostoties un palaižot iekšā vai ārā no istabas Albertu, kuram acīmredzot ir bijušas da mega darīšanas iekšā vai ārā. Bet es pat par to nedusmojos, ielaidu vai izlaidu aizņemto runci.
Iesākumā, kad iegūlos gultā, grasoties laisties pie miega, Alberts ienāca un ložņāja pa gultu. Viņš kko gaidīja. Nezinu ko, kuru vai tādā garā. Tad sāku saidrot, ka neviens cits vairs neatnāks, ka šeit gulēšu tikai es un Alberts. tad viņš piecēlās un ložņāja pa gultas kreiso pusi, kura diemžēl visas nakts garumā mani čakarēja ar savu smaržu. Laikam atkal jānomaina gultasveļa, jo viņa smaržo pārāk mīļi un atgādinoši. Viņa atgādina par to, kurš šeit vairs nenāks un kurš nevēlas šeit nākt. Pat kaī tā čakarē, jo viņš gaida, acīmredzot.
Brauciena laikā man neskaitāmas reizes tika uzdots jautājums, Marij, kāpēc Tu esi tik klusa un nomākta? Par ko Tu domā? kas noticis? Marij, kāpēc Tu šeit ārā esi viena pati? kas noticis?
Man gribas gulēt vēl un vēl. Kkā nav spēka un nav vēlēšanās ne pēc kā. Kkā jūtos mazliet pazudusi.
Es ieslēdzu un izslēdzu telefonu, man pienāca audze nesaņemtu sms. Neviena nebija no tā, no kura gaidīju.
------------------------------------
man tikko bija normāls aplauziens! iešu nosarkt!!!