Ja pieņem, ka vismaz sākotnējais mērķis būtu miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.

Tu ceri? ticēt es tam tiešām neticu. cilvēce diemžēl palielam nav radījusi pret sevi uzticēšanos un pārliecību par saprātu. tik žēl. un bija tāds daudzsološs bērniņš

(Reply to this) (Thread)

Varbūt esmu naiva, bet man šķiet, ka tas ir iespējams. Ne jau rīt, protams. Nav tak nemaz tik grūti neraut visu deķi sev, bet padalīties, piemēram :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tā jau liekas. bet kapēc nenotiek un nenotiek?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tāpēc, ka pārāk liels vērtību kritērijs, kā visiem zināms no personīgās pieredzes, ir manta. Un tā nejaukā tieksme salīdzināties it visā, ja ne mantā, tad smukumā, vai vot mans radinieks no baltās ķēves ir ministra šoferis :)
Žīdmasoni pie visa vainīgi, nomācošam vairumam izskalojuši smadzenes, mēs esam tā pārņemti ar visādām sūda klišejām, ka gribēdams visas pat nepamanīsi vairs. Also, ar smadzeņu skalošanu var panākt ļoti daudz, to nevar noliegt. A, ja kādus pāris simtiņus gadu skalotu tās smadzenes savādākā virzienā, kas zina, varbūt cilvēks noticētu, ka nav viņš nemaz tāds zvērs ar mežonīgu konkurences instinktu. Sadarboties nevis sacensties vajadzētu.
Gari un haotiski, diemžēl, konkrētu rīcības plānu piedāvāt nevaru :)

(Reply to this) (Parent)