tas ir process, (ne)pieredze, varbūt īpašība.
bet galu galā ne slikta.

Ja esi pie šīs sajūtas ticis, apsveicu, šī sajūta ir kā brīnums un svētība nemierīgām,radošām, saucošām un meklējošām dvēselēm. Tā neatnāk bieži, pirms tam daudz jāstrādā.

Domājot par to sevis savaldīšanu. Manuprāt, tas ir tik ļoti neviennozīmīgi...ir ,protams, vai mākam , vai gribam, vai vēlamies, vai vajag. Noteikti ir reizes, kad jāsavaldās(tad, kad jūti, ka tas otrs ir vājāks, kad speciāli provacē utt.) bet ir arī, ka tad , kad parādi savas emocijas,parādi, ka arī tev ir zobiņi un nadziņi( bezkaunīgai,ilgstoši izmantojošai, pazemojošai rīcībai u.c.), tas otrs pēkšņi aizdomājas par to, ka arī tu esi un uzvedies kā dzīvs cilvēks.
Un reizēm tā savaldīšanās pilnīgi un galīgi jāmet nost un ar visu, kas tevī ir jābauda dzīves dotais mirklis...pat ja pēc tam sāpēs.
Tas ir tāpat kā ar toleranci, cik daudz es pieņemu un kur ir tā robeža, kad tas pārvēršas kategoriskā - nē.
Atkal aizķēros aiz viena teikuma....