Varu teikt, ka esmu neizsakāmi priecīga par tiem neskaitamajiem apsveikumiem, un arī nedaudz sarūgtināta, domājot par to, cik gan no šiem apsveikumiem ir patiesi, kuri nav tikai tāda pienākuma izpilde. Man, piemēram, nereti ir tā, ka paziņas ( pie tiem varētu pieskaitīt klasesbiedrus utt) apsveicu tikai tapēc, ka jūtu tādu kā pienakumu - nu ja šamējam ir jubileja, tad jau arī apsveikšu - gan jau cilvēks priecāsies, ka neesmu aizmirsusi. Ja godīgi man pašai nemazam nepatīk atziņa, ka citi tā darās ar mani.

Tāpēc pati sev nākošajos svētkos novēlu saņemt apsveikumus tikai no tiem cilvekiem, kas patiesi vēlas mani apsveikt!

Paldies ;)