brunhilde - Daugava

Nu, kā tad tā, kā tad tā? Kožu pirkstos, ka vakar neaizbraucu uz "Daugavu". Vai tā bija "sāpīga, radoša neveiksme" (kā relīzē saka Evita Sniedze), bet varbūt reāli kruts gabals, bet ne piemērots tādiem svinīgiem brīžiem kā Blaumaņa festiņa atklāšana. Un šeit nu man jāsaka, ka: 1) kas tā vispār par ideju atklāt Blaumaņa festivālu ar Raiņa darba iestudējumu? (tas būtu kā atklāt Imantdienas ar Paula "Kerijas" iestudējumu, kā apglabāt Ziedoni, uz ekrāniem laižot Vācieša "Klavierkoncertu"); 2) pārsvarā neviena no labām izrādēm, ko esmu redzējusi nebūtu diez ko derīga šādā kontekstā. Tie paši Meikšāna "Egoisti" teātra iekšpusē bija - ak un vai, riskējiet paši, ka skatāties.
Vispār jau ticu, ka nebija labi, māte kaut ko ņirgdama klausulē atstāstīja. Bet tomēr jāiet uz pirmizrādēm, citādi kā tāds malā atsēdināts bārenis jūtos. Biju ļoti apmierināta, ka paguvu redzēt "Kis, kis, ņau, ņau" - vēl vienu no tik retajām izrādēm, kas tika izņemta no repertuāra.