sēžu te un domāju, kas man liedz piecelties un aizbraukt prom.
pienākuma apziņa.
a kāpēc pienākuma apziņu nevar izmest miskastē?

nu jā, un vēl pienācīgas naudas trūkums. vakardienas tēma. vajadzētu nedaudz iekrāt naudu, tad varētu aizbraukt. ha, un tu iekrāsi, viņš prasa. ha, un tu, es prasu.
vispirms es iekrāšu un nopirkšu riteni, pēc tam es atkal iekrāšu un nopirkšu ģitāru, lai varētu sākt mācīties spēlēt. pēc tam es iekrāšu un nopirkšu šujmašīnu, tas nekas, ka man nebūs laika šūt, toties, kas par ideju! es tīri teorētiski varēšu pati sev šūt drēbes. tam visam pa vidu es noteikti pabraukāšos kaut kur šur un tur, bet ne tā nopietni, un tur es noteikti iztērēšu vairāk par saviem līdzekļiem un aizņemšos uz neatdošanu, mammu, mammu, es netieku mājās, es iztērēju visu savu naudu, nepietiek atpakaļbiļetei. es tev atdošu no nākamās algas. i promise.
nu jā, un tad kad es būšu apaugusi ar mantām, tad es nezināšu, kur viņas visas likt, tāpēc es nevarēšu nekur aizbraukt, jo man būs žēl atstāt savas mantas. nē, nu uz riteņa ar ģitāru plecos jau var, bet kur es uzstutēšu šujmašīnu?
varbūt nākamreiz vienkārši nevajag prasīt naudu atpakaļbiļetei.