| ....TĀ TEICA... |
[Aug. 1st, 2005|09:10 pm] |
ES BIJU PIE VIŅAS....TĀS ACIS MANI NO SĀKUMA SABIEDĒJA.....TAD SAPRATU, KA VIŅA MAN NEKO NENODARĪS....KA TIKAI PALĪDZĒS...VIŅA SAŅĒMA MANU ROKU....KLUSI AUSĪ IEČUKSTĒJA: "TU ESI NEATKARIGA SIEVIETE, TĀPĒC PILNĪBĀ ATBALSTI VIŅA TIEKSMI PĒC PANĀKUMIEM....PAR SAVU ATBALSTU TU PRETĪ SAŅEMSI KAISLI....BRĪNUMAINAS SAJŪTAS, ATMIŅAS UN NEVILTOTU MĪLESTĪBU....NEKOPĒJAMU MĪLAS STĀSTU..."
...UN TAD VIŅA PAZUDA.....MAN APSTĀJĀS LAIKS....TE PĒKŠŅI MANĀ SIRDĪ KKAS SAKUSTĒJĀS....KKAS NESAPROTAMS....MAN APSTĀJĀS LAIKS....MAN APSTĀJĀS LAIKS....VISI SKRĒJA......VISI STEIDZĀS, BET ES TUR STĀVĒJU....ES JUTU, KA MAN TUR JĀPALIEK........UN TE PĒKŠŅI....ES IERAUDZIJU VIŅU.......VIŅŠ BIJA RĪGĀ......UN.......UN MAN IEZVANIJĀS TELEFONS........TAS BIJA VIŅŠ..............TAS UZAICINĀJA MANI UZ TASI TĒJAS.......MĒS STĀVĒJĀM VIENS OTRAM PRETĪ.....KATRS SAVĀ IELAS PUSĒ.....RUNĀJĀM....SMAIDIJĀM.....SKATĪJĀMIES ACĪS........UN TAD ES SAPRATU.......SAPRATU, KA SĀKU VIŅĀ IEMĪLĒTIES....
es viņam nepateicu par veco kundzi, kas mani sabiedēja tai Dieva pamestajā tunelī no stacijas uz vecpilsētu.... |
|
|
