Man sasodīti trūkst jautrības. Kārtīgi smējusies neesmu kādu mēnesi. Šķiet, tas uz nervu šūnām atstāj graujošāku iespaidu kā nepārtrauktais stress. Ir tik garlaicīgi – viņi visi ir vienādi – kūtri, neieinteresēti uz jeb kāda veida komunikāciju. Izceļas, protams, krievvalodīgā minoritāte, kas ātri apvienojās un veido savu noslēgtu sabiedrību, bet ar viņiem ir iespējama vismaz kaut kāda domu apmaiņa.
Jā, laikam esmu pieļāvusi kļūdu ciešāk kontaktējoties ar būtni, kuru raksturo viens vienīgs vārds – aktrise. Nav jau slikts cilvēks, ar apskaužami plašām zināšanām un skatu uz pasauli, bet nespēja izteikt savu tiešu, skaidru viedokli ir apbrīnojama. Katra doma, tēma tiek apskatīta n kultūru redzējumā, viss tiek argumentēts ar vispārīgām, pārpasaulīgām vai pārgudrām atziņām. Viss tiek izteikts sakompilējot citu domas.
Ko, pie velna, domā Tu pati?!
Jāatzīst, viena lieta viņā mani uzjautrina – aiz bieži izteiktajām rasistiskajām piezīmēm par afroamerikāņu dzīvesveidu, seko tūlītējs apgalvojums: ”Es neesmu rasist, bet...” Četru gadu laikā britu sabiedrība kucēnu kārtīgi izdresējusi, bumbiņai skrien pakaļ aizsietām acīm.
Ceru, ka ar laiku viss mainīsies.