Beidzot esmu nodzīvojusises tik tālu, ka pati sev reibjos... Es esmu bezmugurkaula ņuņņa... Moku pati sevi un tos, kas man apkārt... Gaidu nezin ko, lai beidzot saņemtos, atrunājos ar motivācijas trūkumu un to, ka nevar jau tā vienkārši izdarīt to, kas bija jāizdara jau sen... Man liekas, ka pat visi apstākļi un notikumi pēdējā laikā sakrīt tā, lai liktu man saprast, ka vajag saņemties, bet es atkal atrunājos... Cik gan stulbai ir jābūt, lai būtu tā...
Baiba... Savācies beidzot...