"[b]Ziniet, ar bailēm ir tāpat kā ar peldētājiem ziemā. Es laikam neteicu, ka strādāju Aļaskā naftas atradnēs. Mums bija ekstrēms sports - iet peldēties ledus aukstā okeānā. Bija grūti būt pirmajam un spert pirmo soli iekšā ledainajā ūdenī. Bet vēl grūtāk bija palikt krastā pēdējam, kad pārējie jau ir iekšā... Labāk to darīt kamēr man vēl ir spēks to darīt...[/b]"
Pīters pārlaida skatienu klātesošajiem, tad smilšainajai pļaviņai, ko izgaismoja mēness stari.
"[b]Vispār, šī liekas pietiekami jauka vieta lai te nomirtu...[/b]" viņš sacīja. "[b]Un galu galā, kāpēc gan ne šeit un tagad?[/b]"
Pītera rokā parādījās saliekamais nazis no bagāžas.
"[b]Tiksimies kaut kad... otrajā pusē ...[/b]" viņš nočukstēja, un dziļā vēzienā pāršņāpa sev kreiso roku pie plaukstas pamatnes. Rubīnsarkanas asins lāses tievā tērcītē sāka pilēt smiltīs. Pārtvēris nazi otrajā rokā, viņš atkārtoja to pašu ar labo roku, un tad atslīga uz muguras.
Brūces sāpēja un pulsēja... tomēr sajūta, ka viņš ir pārkāpis to, ko bija audzinājuši viņā vecāki un svētdienas skolas mācītājs, bija sāpīgāka... nogalināt sevi bija grēks.. Un viņš tikko to bija izdarījis...
"[b]Piedod Veronika... Par pirkstiem... Un par visu... Tu man patiki... Taču tas nebija lemts... Un piedod Annij, ka pametu jūs un aizeju pirmais... Ja nu es nepalieku par spoku, tev nāksies parūpēties par sevi un Veroniku...[/b]" Pīters nočukstēja.
Mēnessgaismas rēgainajos staros gar Pītera acīm aizslīdēja visa viņa dzīve.
"[b]Ziniet... Es taču neko tādu paliekošu nebiju paveicis savā dzīvē...[/b]"Pīters nopūtās. "[b]Un, ja tagad kļūdījos, tad nepaveikšu arī... Vismaz jūs izdariet pareizu izvēli... Pareizu sev...[/b]"
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Nomiedzu vienu savu varoni LS - lai paliktu par spoku. GM pārāk vilināja. Ha ha.