DRAUGI
Gadās – pienāk laiks slejai, bet nav, par ko rakstīt. Nē, nu vispār jau ir – visādas sabiedrībai svarīgas un aktuālas tēmas. Bet negribas. Un es nolēmu uzrakstīt par to, par ko gribas – par draugiem.
Kirils man teica tā: draugus uzreiz var pazīt pēc sejas.
Nu ja, - es atbildēju. - Tā viņš ir.
Tu ej, piemēram, pa ielu un redzi – pretim nāk cilvēks. Tu viņu nepazīsti, viņš tevi arī, jūs paejat garām viens otram, bet tu skaidri zini, - tas bija draugs. Ja apstātos, sāktu runāt, būtu grūti teikt viņam „jūs”. Jo draugs taču, savējais, tuvais - skaidri redzams. Tu tīri vai zini, kurp viņš tagad dodas, ko domā un jūt. Tu neapstājies, ej tālāk, bet ir silti ap sirdi. Un viss liekas gaišāks, tīrāks un labāks. Vai arī kādā žurnālā seju ieraugi un nodomā – draugs. Vai noklausies dziesmu, tādu, kas uzreiz sirdī iekrīt – arī to, protams, dzied draugs, kā gan citādi viņš būtu tādus vārdus un tādu mūziku atradis, tieši priekš tevis? Vai arī izlasi kādu tekstu un saproti pavisam skaidri – to rakstījis draugs. Varbūt tāds, kurš jau sen, pirms gadsimtiem miris, vai kāds kurš dzīvo okeāna citā krastā - vienalga draugs.
Pa ielu ejot, tu viņu pazīsti pēc sejas pantiem, pēc tā, kā viņš lūkojas apkārt, pēc smaida vai nopietnības, pēc gaitas. Varbūt pat pēc balss, kad viņš tev priekšā pie kases kaut ko pārdevējai vaicā. Tekstu lasot, tu viņu pavisam viegli pazīsti – pēc kādas domas, kas taču ir tava, tavējā- jau sen izdomātā un formulētā, bet varbūt tikai nojaustā. Un tu iztēlē uzsit neredzamajam draugam uz pleca un saki, ar grūti slēpjamu skaudību un reizē labvēlīgu cieņu un apbrīnu: nu, vecīt, lieliski gan tev tas izdevās, ko! Eh...
Bet gadās arī pavisam citādi – tu cilvēku sen jau zini. Satiec laiku pa laikam sabiedriskās vietās, apmainies kādiem nenozīmīgiem teikumiem. Taču kaut kas (velns viņu zina) - steiga un rūpes, paviršība vai nogurums, vai arī tava un viņa kautrība nav ļāvuši saprast – tepat līdzās visu laiku dzīvojis draugs. Līdz kādā pilnīgi parastā dienā daži vārdi vai skatiens, vai nejaušs pieskāriens, neveikls skūpsts uz vaiga – un draugi sastopas. Atrodas draugi.
Draugu visapkārt tik daudz - pat žēl, ka ar visiem nevar iepazīties. Citreiz arī neērti – viņš tev liekas tāds liels liels, tu pats sev tāds maziņš,- sak’, ko nu tur uzbāzīsies, ko līdīs. Pārpratīs vēl. Vai arī pateiksi sākumā dažus nepareizos vārdus, radīsi par sevi aplamu iespaidu, un draugs tevi nepazīs. Būs apkaunojoši un sāpīgi.
No otras puses - labi, ka tā. Jo ar daudziem pa īstam draudzēties nemaz nevar. Draudzība prasa laiku. Draugus vajag uzpasēt, lutināt, par viņiem domāt un rūpēties. Draugiem vajag gādāt mazas dāvaniņas, bet no ārzemēm sūtīt atklātnes. Piedot viņiem viņu vājības, tā pat kā viņi tev piedod tavējās. Visaugstākā laikam ir tā neizskaidrojamā draudzības pakāpe, kad draugi sāk mīlēt un lolot viens otra sliktās īpašības. Kad svešiem no malas varētu šķist – nu nav taču nekāda pamata šai draudzībai! Ir bijuši strīdi un nesaprašanās, un atsvešināšanās gadi, ir bijuši lauzti solījumi un mazi meli, sīki dzēlieni un mikroskopiskas nodevības. Nu, sakiet – kāds tur vairs draugs? Bet draugs ir, jo tu viņu jūti, un viņš tevi arī. Jūt.
Bet vissvarīgākais - draugus vajag atcerēties. Pat ja nesatiec gadu, pat ja nesazvanies un atklātnes nesūti, tad vienkārši atceries, iedomājies pa brīdim – tur un tur man ir draugs. Nezin kā viņam iet, cerams, ka labi. Tu atceries, un viņš to sajūt. Varbūt pat tieši tai pašā brīdī viņš atceras tevi - ko gan var zināt?
Atcerēšanās arī ir draudzēšanās, tāpēc nevajag sen neredzētus draugus saukt par zudušiem draugiem. Pat ja gadi ir pagājuši un dzīve jūs kaut kā savādi lauzījusi un liekusi katru uz savu pusi, un šodien uz ielas tu viņā draugu vairs nepazītu. Viņš vienalga ir tavs draugs, tur, tajos laikos pirms visa, kas bijis vēlāk. Tajos laikos, kas vienmēr pastāv līdzās tiem, ko dzīvojam šeit un tagad.
Tāpēc arī mirušie draugi paliek un nekur neaiziet.
Nu jā - ikdienā pietiek ar dažiem, bet tik labi zināt, ka viņu ir daudz. Un visur.

04.06.04.