Tome of Memories - Craft - vai tomēr nē

Izdarīju visu darāmo un nolēmu piesēsties uzraut kādu Starcraft geimu. Bet ak vai, ielogojos un sapratu, ka laikam tomēr negribu cīnīties pret kādu bezvārdi no velns viņ zin kurienes. Neieraudzīju nevienu no draugiem on-lien un nolēmu tomēr logoties ārā. No tā man divas atziņas.

Pirmkārt, Blizzardam ir izdevies radīt perfektāko spēles AI - citu cilvēku. Viss ir tik nolaizīts un super easy un ātri, ka tu pat lielākajā daļā spēļu nejūti ka pretī būtu cilvēks. Vajag tikai piespiest "find match" un pāris sekundēs jau ir spēle. Tik pat labi tas varētu būt PC. Vienā otrā spēlē, spēles sākumā saņem ziņu no sava pretinieka no sērijas "hi hf gl". Ja sanāk uzvarēt, tad beigās "gg". Ļoti retu reizi tevi kāds nosauc par retardu, vai paziņu "fuckin roach rush, I hate you bastard!". Šie gadījumi ir kā debesu gaisma manā savādāk putekļaini pelēkajā datorfrīka istabiņā. Bet stāsts par to, ka man nav fuņa spēlēt pret gudru pretinieku, kurš spēj mani uzvarēt vai pret pretinieku, kuram ir interesantas un neredzētas stratēģijas. Man patīk spēlēt pret/ar pazīstamiem cilvēkiem vai pret nepazīstamiem, bet emocionāliem pretiniekiem, kas ar mani komunicē kaut kā mazliet vairāk nekā atsūtot kārtējo zealotu paku uz manu bāzi.

Otrkārt, Starcrafts ir ģeniāla spēle, bet tā mani nepaņems tā kā to izdarīja WoWs. Es noteikti nopirkšu pilno versiju (visas trīs daļas) un ar lielu prieku iziešu single player kampaņu. Lai arī Blizzards nospiež no kurienes vien var un ir klišejisks bez gala, viņu spēlēs tomēr ir spēks. Viņas pulsē no stila punktiem, ir krāšņas, episkas un uzrunājošas. Bet tā tomēr ir single player kampaņa, kurai sanāks izskriet cauri diezgan ātri. Pēc tam es mazliet noteikti paspēlēšos pa battlenet, bet ja jau man sāk apnikt beta, tad arī īstais apniks visai ātri. Pēc tam es Starcraftu 2 nolikšu plauktā blakus citām kastītēm. Tā laikam arī labāk.