Pavadījām un sagaidījām pa feino. Tā kā šogad jau no paša gaidīšanas sākuma galīgi nebija svētku noskaņojums, tad šoreiz salūtu netaisīju. Beigu beigās i labi, ka tā, jo tāpat mūspusē laika apstāklis bij gana pretīgs, lai vispār no mājas ārā līst negribētos. Tomēr, lai būtu kaut jel kāda ņemšanās, tad šoreiz, un pirmo reizi kopš dzīvojam šai mājā, lējām laimītes. Nu tās ar alvas kausēšanu un ūdenī liešanu. Sanāca kas nu kam, bet aizdomīgi, ka 4 no mums ēnās varēja saskatīt putnus, sievai izteikts koks, lielajam puikam dažāda paskata vecīši un vecenītes, mazajam visādi zvēriņi. Vidējam puikam tikai visa tā padarīšana uzsprāga un sanāca tikai smalks alvas pulveris, no kā nācās secināt, ka viņam nav paredzēta konkrēta lieta, bet dabūs visu ko pats varēs saveidot, un zinot viņu, tas pat ir ļoti ticams, jo puikam spējas, ja saņemās, ir iespaidīgas. Nu ja un man tai laimītē kopā savācās 3 gaiļi un 3 kaķi, vaļa aste uz kuru no klints malas noraugās cilvēks.